Nu tad beidzot, rakājoties pa milzīgo šogad klajā nākušo, taču vēl nerecenzēto albumu čupu, esmu nonācis arī līdz šā gada jūnijā izdotajai lieliskā mūziķa un ģitārista Raja Kūdera jaunākajai platei ‘I, Flathead’ - pēdējai trīs albumu sērijā par “Ameriku, kuras vairs nav”. Jāatgādina, ka otrā šīs sērijas plate ‘My Name Is Buddy’ bija atrodama arī manā 2007.gada labāko albumu topā.
Kāds gudrs cilvēks ar segvārdu “Uģis” kādā interneta portālā par Brāļu Galaheru šībrīža un līdzšinējām gaitām izteicās tā: “Oasis nekad neko īpaši jaunu nav piedāvājis. Pārsvarā nožēlojama 5. pakāpes Bītlu kopija. Vienīgais, kas viņiem izdevās, bija trāpīt ar šo pieeju laikā, kad briti bija noilgojušies pēc kāda glābēja.” Viedi vārdi, kas vēl viedāki kļūst, kaut epizodiski iesviežot ausi dižo vīru septītajā albumā.
Džeks Vaits un Co ir laiduši klajā otro “The Raconteurs” studijas plati - ārdošu rokmūzikas ierakstu “veco, labo laiku” tradīcijās, kur netrūkst ne enerģijas un ticība postulātam “roks nevaid miris!”, ne arī melodiju, aranžējumu un saturiskas dažādības.
Šonedēļ oficiāli ir “piedzimusi” apvienība “The Raconteurs” un visiem interesentiem beidzot ir dota iespēja uzzināt, kas tad ir izdevies, “sakrustojot” Detroitas mūziķi Brendanu Bensonu, grupas “White Stripes” nemiera garu Džeku Vaitu un grupas “Greenhornes” dalībniekus.
Nav jābūt lielam „Whitesnake” fanam vai pazinējam, lai jau pēc pirmajām apvienības nule, marta sākumā klajā nākušā DVD taktīm saprastu, ka šeit tiek piedāvāts eksplozīvs roks labākajās tā tradīcijās.