Rokmūzikas grandi “AC/DC” jau tad, kad šo rindu autors vēl zem galda staigāja, bija sapratuši maģisko atziņu - nevajag labot to, kas nav salūzis. Pēc astoņu gadu klusēšanas perioda klajā nākusī jaunākā vīru plate šo domu iemieso sevī visburtiskākajā veidā.
Kāds gudrs cilvēks ar segvārdu “Uģis” kādā interneta portālā par Brāļu Galaheru šībrīža un līdzšinējām gaitām izteicās tā: “Oasis nekad neko īpaši jaunu nav piedāvājis. Pārsvarā nožēlojama 5. pakāpes Bītlu kopija. Vienīgais, kas viņiem izdevās, bija trāpīt ar šo pieeju laikā, kad briti bija noilgojušies pēc kāda glābēja.” Viedi vārdi, kas vēl viedāki kļūst, kaut epizodiski iesviežot ausi dižo vīru septītajā albumā.
Kaut kas no “Led Zeppelin”, “Pink Floyd”, sliktākajos brīžos - arī no “Guns’N'Roses”. Ja 60./70.gadu nostaļģija ir tavā gaumē - ir vērts. Tiesa, ja 60./70.gadu nostaļģija ir tavā gaumē, tev visticamāk pietiek “oriģinālmateriāla”, ko klausīties un par tādiem atdarinātājiem kā šie vankūverieši tu tikai pasmaidi. Bet nav iemesla - čaļi zina, ko dara, un brīžiem ir vienkārši neticami “ārdoši” un autentiski!
Dubultalbums, viens latviski, viens krieviski. Lieliska dzeja (Sergejs Timofejevs, Jānis Elsbergs, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš un Andris Akmentiņš), nevainojamas Kārļa Lāča melodijas (viņš to štelli pieprot), gūzma viesmūziķu (viss “TAT” sastāvs + vēl citi), taču pats galvenais - atzīstama dažādība žanros un patiesi kvalitatīvs Busuļa vokāls. Aizraujoši klausīties, pat tad, ja parasti Busuli nespējat ciest.
“Tur kaut kam ir jābūt…”, lūkojoties uz draudīgi pelēkajiem lietus mākoņiem debesīs virs Mežaparka estrādes nodomāja ne viens vien Prāta Vētras koncerta apmeklētājs. Bet nebija. Un labi, ka tā. Jo bija citur - uz skatuves, publikā, gribētos pat teikt - gaisā! Varbūt ne vienreizējs, taču dzīvs un dvēselisks bija šis albuma ‘Tur kaut kam ir jābūt’ tūres noslēguma koncerts Rīgā.