Formas uzvara pār saturu - tā četros vārdos gribētos raksturot jaunāko “Stereolab” plati. Puiši un meitenes krietni mazākā mērā te ir aizrāvušies ar muzikālās bohēmas konstruēšanu, tā vietā uzsvaru liekot uz daudzveidību un vārdu “interesants” tā ne-pārnestajā nozīmē. Es melotu, ja teiktu, ka albuma “baudāmībai” tas ir nācis par labu.
ASV dziesminieks Konors Obersts, kurš plašāk pazīstams ar savu darbību folkroka apvienībā “Bright Eyes”, nācis klajā ar svaigu, kopskaitā ceturto soloalbumu, kurā turpina dūdot protesta dziesmas “indigo” bērniem.
Sietla. “Nirvana”, “Pearl Jam”, Kenija Džī, Džimija Hendriksa un neatkarīgās ierakstu izdevniecības “Sub Pop” pilsēta. Jaunākais šā leibla atradums - “baroka popgrupa”, kvintets “Fleet Foxes” draud kļūt par vienu no nozīmīgākajiem šī gada notikumiem neatkarīgās mūzikas pasaulē.
Pēc tāda hitu albuma, kāds bija pirmais “Mofo” puišu veikums, jebkas izklausīsies “tā - pa pusei”. Par laimi, tas ir tikai pirmā mirkļa iespaids, un ar laiku grupas otrās plates domīgā, mazliet skumīgā un panopietnā daba atklāj savus plusus. Viens no centrālajiem - “Mofo” savā otrajā albumā nu arī muzikāli izklausās pēc grupas, ne atsevišķu mūziķu projekta.
Pirmkārt jau jāapsveic “Sigur Ros” ar, šķiet, pirmo albumu savā karjerā, par kuru pilnīgi visa mūziku mīlošā auditorija uzreiz “nešpricē biksēs mazās porcijās”. Iespējams, vīzdegunīgs, taču gana atbilstošs uzsaukums priekš grupas, kuras mūzika, reiz patiesi maz-pamanīta un nenovērtēta, jau kādu laiku ir apaugusi ar kiču un iekļaujama “grēks-nezināt-skaitās-stilīgi-klausīties” kategorijā. Tas nenozīmē, ka es vai tu šo grupu uzlūko tieši šādi - ir runa par tendenci, kad cilvēki neiedziļinās mūzikā, kurā izņēmuma kārtā (uz vispasaules popkornizācijas fona) IR vērts ieklausīties arī mazliet rūpīgāk.