Satellites LV ‘Bezvadu’ (4/5)

Tā arī īsti neesmu drošs, vai abus nule klajā nākušos pašmāju “dance-pop-punk-postrock-hvz” grupas “Satellites LV” albumus saukt par “gada atgriešanos” Latvijas mūzikā. Teorētiski jā – kopš 2001.gada ‘Kind Of Glue’ nekas cits ar uzrakstu “Satellites LV” uz vāka veikalos nav bijis nopērkams. No otras puses – un diez vai kāds to būs palaidis garām – šodienas “setelaiti” ir mainījušies līdz nepazīšanai, liekot reiz neformālos eksperimentētājus teju vai nosaukt par vietējās mūzikas scēnas hitmeikeriem, un slavas un kvalitātes ziņā likt blakus visām “Prāta Vētrām” un Intariem Busuļiem.

Iespējams, par “Satellites LV” spējām popmūzikas lauciņā būtu labāk spriest, ieklausoties otrajā – ‘Vadu’ diskā, kura lielāko daļu veido jau radio ēterā daudz dzirdēti “singli”. Taču šī apskata subjekts – elektroniskais un, līdz ar to, bez-ģitāru-vadiem radītais ‘Bezvadu’ albums, iespējams, pat vēl precīzāk ataino “satelītu” patiesās kvalitātes, līmeni un vidi, kurā zēni patiešām jūtas kā zivis ūdenī.

Teorētiski ierindojams kategorijā “elektropops”, ‘Bezvadu’ rotaļājas ar pašmāju mūzikā visnotaļ svaigām vēsmām, kuru ietekmes avotus var meklēt tādos pēdējos gados pasaulē aktuālos kolektīvos kā “Hot Chip”, “LCD Soundsystem” u.c. Tas nenozīmē “kultūrcitātu”, bet gan to, ka “Satellites LV” ir viena no retajām vietējām grupām, kas “taisa pakaļ” salīdzinoši aktuāliem žanriem un mūziķiem, nevis plaģiatē 50 gadus vecus šlāgerus.

Kad slavas vārdi un žults izgāšana pret vietējo šlāger-scēnu ir beigusies, varu ķerties pie lietas. ‘Bezvadu’, kā jau “Satellites LV” elektroniskākā daiļrades puse ir iepriekš parādījusi, ir burtiski skaņām, toņiem, nokrāsām un visādām “figņām” pārbāzts ieraksts. It kā ne pārāk sarežģīts, tomēr tas klausītāju nostāda izvēles priekšā – vai nu pēc katras dziesmas savā disku atskaņotājā nospiest pauzi un kādu minūti apsmadzeņot to, kas tikko ir izskanējis, vai arī riskēt kādu lielu daļu no šā ieraksta šarma palaist gar ausīm. Tieši pārejas starp dziesmām liks neuzmanīgākam klausītājam lietot tādas frāzes kā “šai diskā visas dziesmas izklausās vienādi” vai “nemaz nepamanīju – šī ir vēl tā iepriekšējā dziesma vai jau cita?” utt.

Citiem vārdiem sakot, ‘Bezvadu’ ir riskanti klausīties no a līdz z. Ja nu tomēr, tad tikai skaļi. izbaudot gan plates lipīgās harmonijas, gan sadzirdot katru mazo nieciņu, kas šai skaņu sienā ir savā vietā un veido to mazliet apdullinošo, pilno skanējumu, ar kuru “Satellites LV”, šķiet, absolūti katru šās plates klausītāju reizi par visām reizēm grib pārliecināt – jā, arī pie mums top šādas raudzes albumi.

Noklausies:

‘Trusi, bēdz!’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

‘Grāmatas’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

‘Saules baterijas’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

11 thoughts on “Satellites LV ‘Bezvadu’ (4/5)

  1. Gaidīju šo recenziju. Nekomentēšu par skaņu sienu a la “Hot chip”, “LCD Soundsystem”, jo… aiztaupot kādu smagāku vārdu, vienkārši pieņemu, ka tā nav mana tējaskrūzīte. Tas, kas uzkrīt ir, ka aftōrs ne ar raksta galiņu nav pieminējis dziesmu tekstus. Manuprāt, tie (izņemot “Upes”) ir labākajā gadījumā “čo vižu, o tom paju” līmenī. Tā kā, ziniet, tajā častuškā: “Ja siģela na kriļce, s viražeņjem na ļice. Viražala na ļice, što siģela na kriļce.”

    Citiem vārdiem, tukšums. Varbūt tā šajā žanrā pieņemts, nezinu.
    Man šķiet, ka būtu daudz interesantāk klausīties šo albumu bez vokāliem.

  2. Edgar, padomāju un sapratu tava sašutuma iespējamo cēloni. :) Pirmkārt (un tas man pašam jāņem vērā) – esmu paradis lielāku uzmanību pievērst mūzikai, teksts bieži paslīd garām, analizējot harmonijas un citus niekus. Bet otrkārt – nevis šai žanrā, bet gan vispār mūzikā, kuras radītāji “ķer kaifu” no 40 instrumentu izmantošanas vienas 4 minūšu dziesmas laikā, uzsvars gribot negribot ir tieši uz mūziku, un teksta uzdevums nav piedāvāt Aristoteļa cienīgas atziņas, bet gan harmoniski pavadīt un saskanēt ar melodiju. Vismaz man tā šķiet.

    Un arī mazliet pārspīlējot – teksts un mūzika ir jāskata kopsakarā (tāpat kā operetē deja + mūzika). Pretējā gadījumā viena milzīga pasaules mūzikas daļa vienkārši nepakļaujas jebkādai profesionālai kritikai, jo vai nu tajā NAV mūzikas (skat. mūsdienu r&b vai vēl labāk – hiphopu/repu), vai arī tajā NAV teksta (skat. praktiski visa popmūzika). Kā būt?

  3. He, nu tas sašutums ir tāda pacelta uzacs, ne vairāk.

    Par tavu “pirmkārt”: varu to saprast, patiesībā pašam arī lielāko daļu mūzikas klausoties, ir līdzīgi. Tas, kas aizķera šīs plates gadījumā ir tā nogurdinošā atkārtošanās. Ja nav ko teikt, tad varbūt labāk balsi aizstāt ar 41 instrumentu?

    Starp citu, vainīgs, ka iepriekšējā ziņā nolaidos līdz tādam D**** komentētāju līmenim, un tikai ņegaķivņiku uzrakstīju. Nenoliedzami, muzikālā ziņā dažas kompozīcijas deva pozitīvas emocijas.

    Par tavu noslēguma argumentu: jautājums, kādas ir “ekspektācijas”. No R&B neviens nesagaida Aristoteļa atziņas. Un par to neviens necepjas, pieņem to kā žanra iezīmi, tāpat kā no šūgeizeriem neviens nesagaida operas kvalitātes cienīgu vokālu.

    Un te piezogas dialektika, kas ir mākslinieka / klausītāja attiecības: vai man kā klausītājam ir tiesības sagaidīt no mūziķiem, kas nav štampu atstrādātāji (kaut platforma.lv viņus kvalificē kā “pop”) zināmu kvalitāti visos aspektos, tai skaitā, tekstos? Un, savukārt, vai šiem mūziķiem ir tiesības nospļauties uz to, ko sagaida un ko pēc tam par viņiem domā klausītājs. Liela daļa mūziķu apgalvos pēdējo, taču šaubos, vai tas ir viennozīmīgi, kaut vai ja padomā par laiku, kas tiek iztērets velti, ja populārs mūziķis izlaiž sliktu ierakstu, nemaz nerunājot par latiņu, kas tiek nolaista.

  4. Neviens mūziķis taču apzināti neizlaiž sliktu ierakstu (un tas noteikti attiecas arī uz tādu svarīgu aspektu kā dziesmu teksti). Katrs dara tā, kā pats ieskata par atbilstošu, vajadzīgu, labāku. Un, jā, ņemot to vērā, manuprāt, klausītājam tiešām nav tiesību gaidīt no mūziķa kaut ko vienu vai otru – grupa ir izdarījusi tā, kā gribējusi, atliek pašam novērtēt, un, ja patīk, baudīt, ja ne – vienkārši meklēt ko citu.

    Recenzija laba, paldies (turklāt diezgan drosmīga, zinot, ka faktiski sanāk kritizēt amata brāli). Es liktu 3,5/5

  5. Tīri retorisks jautājums – vai vērts darīt to, ko citi (Hot Chip, LCD soundsystem, Postal Service) jau ir izdarījuši, bet tikai latviski?

    Un vai platei ir arī “mesidžs”?

  6. LX: par sliktiem ierakstiem – nu, cerēsim ka tā (vismaz tie, kuri ir cienīgi saukties par mūziķiem).

    Bet tālāk tavs arguments savā ziņā velk uz subjektīvismu: sak’, tev subjektīvi nepatīk tie teksti, bet tas nenozīmē, ka tie ir slikti. Ok, tā varētu būt, vairumā gadījumu.

    Taču, man ir interesanti, vai ir kāds, kuram subjektivi šķiet, ka ntās reizes atkārtot “Šis nav ieraksts, šī ir tiešraide” nes kādu vērtību.

  7. Edgar, ir vismaz viens cilvēks, kuram liekas, ka šādi vārdi nes vērtību (vai vismaz ir piemēroti) – konkrētās dziesmas autors (citādi taču būtu izdomājis ko citu) :)

    Respektīvi, es nedomāju, ka šai sakarā vispār kaut ko var darīt. Nu, netalantīgumu, haltūru, primitīvismu, visu ko var pārmest, bet, ja reiz autors ir nolēmis (gan jau pēc kaut kādām pārdomām, paškritikas utt.) laist tautās šādu tekstu, tad laikam taču viņš tā ir gribējis. Atliek akceptēt / nenovērtēt.

    Tas, vai atrodas kāds, kuram šāds vārdi liekas vērtība, manuprāt, īsti nav rādītājs, jo visa pasaule taču ir pilna ar piemēriem, ka tūkstošiem cilvēku pavelkas uz vēl daudz tukšākiem un prastākiem tekstiem, citiem vārdiem – katram savs.

  8. Edgars M acīmredzot nav pazīstams ar mūzikas vēsturi, tās citēšanu dažādās trokšņu, netrokšņu, naivisma, absurda u.c. izpausmēs. Vai Edgars ir dzirdējis kādu no krautroka klasiķiem – Neu! – tur tiek atkārtotas vienas notis, viens ritms (minimālisma klasisko komponistu ietekme – Reihs, Railijs) – arī literatūrā ir neskaitāmi virzieni – apziņas un citas asociāciju plūsmas. Vai tiešām, Edgar, Tu domā, ka Satellites LV nevarēja izdomāt dziesmai vārdus un sāka atkārtot vienu rindiņu??? Šis nav tradicionāls pantiņš, piedziedājums ieraksts. Ja vēlies, tas ir tekstuāls krautroks (ne visās dziesmās, protams). Ja Tev tas šķiet tukšs, tad Tu uz to veries no cita skatpunkta. Katrai dziesmai ir savs stāsts, sava vēsture … Satellites draugu profilā ir maziņš aprakstiņs par dziesmām http://www.draugiem.lv/music/musician.php?mid=32390.

  9. Labi, pie tā arī paliksim. Atzīstos, ka krautroks ir robs izglītībā, pirms tas nav aizpildīts, turpmākai diskusijai nav jēgas. Tomēr pagaidām sajūta “what’s the bloody point?” nepamet.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>