U2 ‘No Line On The Horizon’ (4/5)

Šķiet, centrālā frāze visās ar “U2″ jaunāko ierakstu saistītajās recenzijās kā mūsu, tā arī citos platuma grādos ir par jaunās plates vienoto skanējumu, koncepciju, kuras rezultātā grupa “U2″ atkal ir TĀ grupa, kāda tā bijusi XX gadā (šai vietā katrs piesauc viņaprāt pēdējo lielisko “U2″ plati – vai tā būtu ‘Pop’ vai ‘Joshua Tree’).

Uzreiz saku – par nožēlu, es neesmu “U2″ bērns; savu bērnību esmu vadījis klausoties visu iespējamo alfabēta secībā, sākot ar “Ace Of Base” un beidzot ar “ZZ Top”, mīklainā kārtā izlaižot to rokmūzikas almanaha sējumu, kurā bagātā valodā izklāstīta sāga par “U2″ ģenialitāti un to, cik nepazīstama būtu pasaule bez Bono un Co radītajiem opusiem.

Visticamāk, tas daudzos lasītājos radīs (nekļūdīgu?) priekšstatu par šīs recenzijas saturisko vērtību un uzticamības pakāpi. Taču, iespējams, pieredzes trūkums, runājot par grupu, kas jau pirms 10 gadiem tika saukāti par rokmūzikas dinozauriem, ir pat priekšrocība. No šī ieraksta es negaidu neko, tas man nevar samaitāt dienu, likt vilties vai izbaudīt kādas vēl nebūt negācijas. Tas var tikai mani patīkami pārsteigt. Un, vismaz salīdzinājumā ar “U2″ iepriekšējo plati – tā arī ir noticis.

Iemesli? Pirmkārt un galvenokārt, albuma dziļums. Vienkārši pateikt, ļoti grūti paveikt, taču “U2″ tas ir izdevies – radīt ierakstu, kurš pēc pirmajām klausīšanās reizēm varētu šķist plakans kā lielceļu līdz galam šķērsot nepaspējusi varde, taču patiesībā sevī tur vērtīgu “pārsteiguma dāvanu” katram pacietīgajam, kas, pametis jauno ierakstu skanām kaut kur fonā, piepeši pacels galvu, ieklausīsies un teiks: “Oho!”. Vai kaut kā tā. Vieniem par “kritisko punktu” kalpos Bono meistarīgi virpinātie teksti (šoreiz autors centies katrā albuma dziesmā iejusties kāda cita personāža ādā un stāstā), citi sajutīs Braiena Īno pielikto pirkstu albuma producēšanā, kā rezultātā “skumjas” ir šīs plates otrais vārds. Varat man neticēt, bet tas allaž ir kā brīnums – mirklis, kad viens parasts albums pārvēršas Albumā. Un tu klausies tās pašas dziesmas, kuras vēl pirms brīža tev šķita “nekas īpašs” un brīnies – nu, kādā veidā?!

Citiem vārdiem sakot, ‘No Line On The Horizon’ ir konceptuāls ieraksts, kuru nevis muzikālā, bet saturiskā ziņā tā vien prasās nosaukt par “progresīvu rokmūziku”. Nav pārāk daudzi ieraksti mūzikā (jo īpaši mūsdienu), kurus klausoties, laiks un telpa kļūst relatīvi jēdzieni, un vēl mazāk šo ierakstu vidū ir lieliskas un jumtu noraujošas rokmūzikas. Daži varētu gribēt lietot vārdu “ģeniāli”, ja vien šā kolektīva fonotēkā jau nebūtu atrodami vairāki albumi, kuru vāciņi kā atvaļinātu ģenerāļu krūteža ir burtiski aplīmēti ar dažādiem izsauksmes vārdiem – “fantastiski!”, “labāk nemēdz būt!” vai “graundbreiking”. Kā jau iepriekš uzsvēru, neesmu tiesīgs spriest par ‘No Line On The Horizon’ atrašanās vietu uz “U2″ globusa, taču kā minimums šis ir ieraksts, kas atkal liek runāt par Grupu “U2″ ar lielo burtu – tādu, kāda tā bija tālajā XX gadā…

Noklausies:

‘No Line On The Horizon’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

‘Magnificent’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

‘Cedars Of Lebanon’

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

5 thoughts on “U2 ‘No Line On The Horizon’ (4/5)

  1. Sākumā likās sasteigts un pliekans, taču pēc vairākām klausīšanās reizēm parādās arvien jauni un jauni elementi, kas nemanāmi piesaista uzmanību un jau pēc pāris dienām saproti, ka jau 2/3 no albūma dziesmām tev nemitīgi skan galvā.

    un no U2 labāko sarakstā obligāti jāpiemin Achtung Baby.

    Neslikts albūms, taču ne no labākajiem. :(

  2. Es tikai šodien ieguvu savā īpašumā U2 jauno albumu. Jāsaka, ka viņus klausījos laikā, kad visi citi mana vecuma jaunieši sinhroni kratīja galvas līdzi bekstrītboju blondajam Nikam.
    Tomēr šis albums tiešām pārsteidz, jo pēc pirmā radio singla biju visnotaļ vīlusies un vairs tik ļoti negribējās gaidīt jauno izdevumu. Tomēr kaut kur noklausoties pirms laika Magnificent, sapratu, ka tur būs arī kaut kas priekš manis. Šodien es visu dienu, piemēra, pa pilsētu nostaigāju ar Cedars of Lebanon uz ausīm un ne mirkli nevaru pārtraukt klausīties.

    Magnificents un Cedars of Lebanon man vismīļākās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>