Pēc tāda hitu albuma, kāds bija pirmais “Mofo” puišu veikums, jebkas izklausīsies “tā - pa pusei”. Par laimi, tas ir tikai pirmā mirkļa iespaids, un ar laiku grupas otrās plates domīgā, mazliet skumīgā un panopietnā daba atklāj savus plusus. Viens no centrālajiem - “Mofo” savā otrajā albumā nu arī muzikāli izklausās pēc grupas, ne atsevišķu mūziķu projekta.
Paliekot uzticīgs “americana” un salda indīroka kokteilim, par ko jau runāts arī iztirzājot iepriekšējos “My Morning Jacket” albumus, šis Kentukī kolektīvs nācis klajā ar piekto studijas plati. Tajā grupa gan ir sasniegusi jaunus augstumus tādās disciplīnās kā melodiskums un harmoniskums, taču uz tā rēķina plate ir zaudējusi krietnu devu tā dumpinieciskuma un nenopulēta rokmūzikas gara, ar kuru daudziem līdz šim asociējās “My Morning Jacket”.
Par laimi manu draugu lokā neatrodas neviens “karmists”, kas, satiekoties, aizgaiņātu ap manu galvu ikdienā sakrājušos sliktās auras mākonīšus un cītīgi visiem stāstītu, ko cilvēks redz brīdī, kad nomirst. Par laimi tāpēc, ka daudz ticamāk šādi stāsti izklausās no tāda cilvēka mutes, kas mēnešiem ilgi slimnīcā ir cīnījies par iespējām tomēr uzkavēties šaisaulē mazliet ilgāk un pēc tā visa sasparojies un ierakstījis albumu.
Kad zāle bija zāļāka, saule spīdēja spožāk, vīri zirgos jāja pa prēriju un cilvēks vispār bija lielākā saskaņā ar pasauli, kas viņu aptvēra - tad visai šai priekš acīm uzburtajai gleznai fonā skanēja kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko sava prieka pēc ir radījis Alekss Tērners no “Arctic Monkeys” un Mailzs Keins no “The Rascals”.
To, ka “tur kaut kam ir jābūt”, nešaubīgi vairs neviens neapgalvos, vismaz ne pirms jaunā albuma noklausīšanās. Dažiem vieglāk, dažiem grūtāk izdodas aprast ar “prātvētrnieku” jauno skaņu, taču nedomāju, ka kāds cerēja sagaidīt TIK aizraujošu, dažādu ierakstu, kas kopš ļoti ilgiem laikiem atkal ļauj “Prāta Vētras” sakarā lietot vārdu “albums”.