Tas gan ir atsevišķa pētījuma vērts temats, taču vismaz jaunākais ASV dziesminieka Konora Obersta ieraksts ir spilgts apliecinājums – ja tā sauktajiem “protesta mūziķiem” vairs nav pret ko protestēt, viņi radošā ziņā samaitājas.
Continue reading Conor Oberst and the Mystic Valley Band ‘Outer South’ (2,5/5)
Kad Cilvēks atgriezīsies no sava pirmā starpgalaktiskā lidojuma, pats novecojis vien par dažiem gadiem, bet savus tuviniekus sastopot vairs tikai kapa pieminekļu izskatā, viņš beidzot apzināsies, ka divas vienīgās šīs ēras konstantes ir karš un Brūss Springstīns.
Continue reading Bruce Springsteen ‘Working On A Dream’ (3/5)
Nu tad beidzot, rakājoties pa milzīgo šogad klajā nākušo, taču vēl nerecenzēto albumu čupu, esmu nonācis arī līdz šā gada jūnijā izdotajai lieliskā mūziķa un ģitārista Raja Kūdera jaunākajai platei ‘I, Flathead’ – pēdējai trīs albumu sērijā par “Ameriku, kuras vairs nav”. Jāatgādina, ka otrā šīs sērijas plate ‘My Name Is Buddy’ bija atrodama arī manā 2007.gada labāko albumu topā.
Ir pienācis tas mirklis, kad ar faktu un vienu pašu apzināšanos, ka Treisija Čepmena ir lieliska, sapņaina dziesminiece un ģeniālu, “sirdsgudru” tekstu autore, ir par maz.
Paliekot uzticīgs “americana” un salda indīroka kokteilim, par ko jau runāts arī iztirzājot iepriekšējos “My Morning Jacket” albumus, šis Kentukī kolektīvs nācis klajā ar piekto studijas plati. Tajā grupa gan ir sasniegusi jaunus augstumus tādās disciplīnās kā melodiskums un harmoniskums, taču uz tā rēķina plate ir zaudējusi krietnu devu tā dumpinieciskuma un nenopulēta rokmūzikas gara, ar kuru daudziem līdz šim asociējās “My Morning Jacket”.