Paliekot uzticīgs “americana” un salda indīroka kokteilim, par ko jau runāts arī iztirzājot iepriekšējos “My Morning Jacket” albumus, šis Kentukī kolektīvs nācis klajā ar piekto studijas plati. Tajā grupa gan ir sasniegusi jaunus augstumus tādās disciplīnās kā melodiskums un harmoniskums, taču uz tā rēķina plate ir zaudējusi krietnu devu tā dumpinieciskuma un nenopulēta rokmūzikas gara, ar kuru daudziem līdz šim asociējās “My Morning Jacket”.

Citiem vārdiem sakot, ‘Evil Urges’ ir “lēno deju” albums un, diemžēl, ne šo vārdu labākajā nozīmē. Jo “My Morning Jacket” ir grupa, kurai nepiestāv kļūt pārāk liriskai, un ‘Evil Urges’ ir spilgtākais apliecinājums tam. Emocionālā ziņā “My Morning Jacket” ar savu episko, grandiozo skanējumu allaž, pat spēlējot ārdošāko, skaļāko roku, ir bijuši liriski un vārda vistiešākajā nozīmē “skaisti”. Tagad, 14 dziesmu un 55 minūšu garumā burtiski “spēlējot tikai uz šīs nots”, grupa ir izdarījusi sev lāča pakalpojumu. Ieklausoties, piemēram, dziesmā ‘Thank You Too’, sajūtas ir līdzīgas kā pēc “Bītlu” izjukšanas pirmoreiz izdzirdot Makartnija projektu “Wings”… Salkanāk vairs nevarējāt?

Skaisti dziesmu ievadakordi un harmonijas noved strupceļā, krāšņie piedziedājumi apnīk neierasti strauji. Albumam kopumā ļoti pietrūkst tās noskaņas, kas ir dzirdama, piemēram, šīs plates priekšgājējā ‘Z’, kā arī šā albuma pirmajā – tituldziesmā. Lūk, enerģija, nepiespiestība un domas brīvība! Pievieno tam visam šo to no progresīvā roka, lipīgu harmoniju, un kājas jau pašas raisās trakā dejā.

Diemžēl ‘Evil Urges’ šādu momentu vairāk nav. Ir tikai salda dūdošana apvienojumā ar taisnvirziena domāšanu, kurā “My Morning Jacket” jau ir aizgājuši teju līdz “Keane” līmenim. Citkārt teiktu – salds “americana” roks, taču labi zinot, uz ko šie “buki” ir spējīgi, prātā nāk tikai uzsaukums – veči, beidziet muļķoties!

Noklausies:

‘Evil Urges’
[audio:MyMorningJacket_EvilUrges.mp3]

‘Thank You Too’
[audio:MyMorningJacket_ThankYouToo.mp3]

‘Librarian’
[audio:MyMorningJacket_Librarian.mp3]