Kāds gudrs cilvēks ar segvārdu “Uģis” kādā interneta portālā par Brāļu Galaheru šībrīža un līdzšinējām gaitām izteicās tā: “Oasis nekad neko īpaši jaunu nav piedāvājis. Pārsvarā nožēlojama 5. pakāpes Bītlu kopija. Vienīgais, kas viņiem izdevās, bija trāpīt ar šo pieeju laikā, kad briti bija noilgojušies pēc kāda glābēja.” Viedi vārdi, kas vēl viedāki kļūst, kaut epizodiski iesviežot ausi dižo vīru septītajā albumā.
Skumjā laikā dzīvojam, ja “bonusa punkti” ierakstu recenzijās jādala par to, vai konkrētais plaģiāts ir labi vai slikti ierakstīts (te “Oasis” pienākas minimāli, bet tomēr komplimenti), kā arī par to, cik “augstvērtīgs” ir parodētais mūziķis (arī te acīm redzami viss kārtībā). Jo “Oasis” nule klajā nākušais disks ir pārpilns “bītlisku” akordu, teju vai precīzu “kultūrcitātu”, savukārt pārējais albuma materiāls ir neiedomājami samocīts un klausītājam nedraudzīgs, tīri vai klāt pielikts, lai viss ‘Dig Out Your Soul’ nekļūtu pārāk vienveidīgs un, khem, “bītlisks”.
Līams vietām nu jau totāli izklausās pēc “pēc-bītlu” Džona Lenona, savukārt plates vienā no liriskākajām dziesmām ‘I’m Outta Time’ dzirdamā klavieru iespēle (fanātiem – dziesmas 78 sekundē) bezkaunīgi lielā mērā atgādina to pašu “bītlu” pazīstamās dziesmas ‘A Day In The Life’ ievadu. Sasodīts, te ir pat “Oasis” versija par ‘Why Don’t We Do It in the Road’!!! Un tikai laimīga nejaušība dziesmas ‘The Nature Of Reality’ ievadā dzirdamos ģitāras akordus nepārvērta par jau pilnībā zaimojošu ‘Helter Skelter’ tirgus zīmes – kliedzošā ģitāras ievadrifa kopiju.
Bez stresa, turpinājumā nesekos tikpat skrupuloza līdzību meklēšana (lai arī burtiski rokas niez teju katrai šīs plates dziesmai blakus pierakstīt tās harmonisko un stilistisko “mammu” no “The Beatles” diskogrāfijas). Centos tikai ar faktiem pamatot katram dzirdamo faktu – ‘Dig Out Your Soul’ ir “Oasis” kārtējā versija par “bītlu” tematiku. Šoreiz puiši ir pārspējuši paši sevi, cepuri nost! Ja tā – ar humoru tam visam pieiet, var pat apgalvot, ka “Oasis” jaunākais albums būtu nosaucams par 2008.gada skaļāko atgriešanos jeb “kam-beku” mūzikā! “Bītli” par “Oasis” cenu!
Noklausies:
‘I’m Outta Time’
[audio:Oasis_ImOuttaTime(GetOffYour).mp3]
‘High Horse Lady’
[audio:Oasis_HighHorseLady.mp3]
‘To Be Where There’s Life’
[audio:Oasis_ToBeWhereTheresLife.mp3]
Par to “īstajā laikā”. Tur jau tau arī Stonroses un Verve trāpīja. Tiesa abas pēdējās grupas netaisīja daudz (8) albūmus. Nu Verve tagad izlaida vienu. Es atminos gadus atpakaļ Liepajā, krogā ar britiem runājos (un dzēru alu), viņi stāstīja ka Oasis vispār nav nekas, jo ja nebūtu Stonroses tad vispār.. :). Nu jā, tas vispārēji, bet par albūmu vel izteikšos vēlāk, tagad tik Jūsu dāvātos fragmentus izklausīju. Nu. Tiešām jauna nav varbūt, bet vai vajag? Esmu domājis par ka bieži jau laikam-gribot-iet-līdzi nemaz nesanāk arī trāpīt 10iekā. Ja patīk Oasis, drošvien patiks šis.
Sveiks, Gat!
paldies par argumenteetu viedokli, prieks te taadu shad un tad palasiit!
Citaats par Stone Roses – labs! :) Bet par to traapiishanu 10niekaa – nu, ir jau taa, ka nevar prasiit allazh bezgaliigu origjinalitaati, “kaut ko jaunu” un reizee “taa, lai uzreiz uzrunaa” utt utt. No vienas puses vareetu izklausiities, ka muuzikas kritizeetaaji ir kaut kaadi muuzham neapmierinaati, neizdevushies muuzikji (kas biezhi taa arii ir, bet tas cits staasts). Shajaa un daudzos citos gadiijumos tas, kas uzsit pa nerviem ir tas, ka shaads albums vispaar ir tapis. Nav shaubu, ka iistens Oasis vai, piemeeram, DM fans noveertees pilniigi jebkuru savu elku ierakstu. Tieshi taa – noveertees. Apzinaasies, kaadi ir plusi un miinusi, bet noveertees, pienjems un akceptees. Taa teikt, es juusu viedoklim nepiekriitu, bet to cienu. No shaada skatiijuma konkreeti shis albums ir pelniijis varbuut pat visas 4 zvaigznes. Jo “Oasis” fiilings ir juutams, skaneejums ir speeciigs un kaut kaadaa meeraa gribas buut klaat, kad shii muuzika skan kaadaa festivaalaa un koncertaa – un malaa tur es nestaaveetu. BET. Ir kaads slieksnis, kuru shii plate ir paarkaapusi, un tas ir godiigums. Liidziibaas izsakoties, shii plate ir no jauna iesainjota pagaajushajos ziemassveetkos no lauku tantes sanjemtaa daavana, kuru tagad kaads daavina taalaak citam. Taads leetums, kursh totaali disonee, neiet kopaa ar ieprieks mineeto “oasisko” sajuutu un braalju Galaheru “juura liidz celjiem” noskanju. Angljiem ir taads vaards – “disbeliifs”, sak’, runaaju vienu, bet daru ko pavisam citu. Tas ir tas, par ko sheit laikam patiesiibaa ir staasts. Un var jau “Oasis” viipsnaat par pilniigi visiem muuzikiem peec kaartas un teikt, ka tas ir suuds un shitas “sucks”, bet, sorry, nav shobriid viiriem taas jaudas, lai zem katras nots vareetu parakstiities un teikt – jaa, “Oasis” muuzham dziivi, rokmuuzika muuzham dziiva!
sanaaca gari, jaamaacaas iisaak izteikties. :)
Man jau Oasis ar nav tādi baigie elki, patiesību sakot man mīļš ir “What’s The Story (Mornig Glory), jo tas man kaut kā riktīgi angliski uzrunā, nu, klausoties šo albūmu man liekas – tīrs, 100% angļu produkts. Bet par tiem ‘diehard’ faniem. Katrs (es ta domāju) mēs esam kaut kam ‘diehard’ fans, nu man dzīvē iznācis būt Pink Floyd fanam. Nu patīk viss ko radīja tie vechi (lai Rodžers un Richards labi pavada sev godīgi nopelnīto atpūtu), Barretta albūmi varbūt nav nekādi izcilnieki, bet tā kā tas viss sasaistīts savstarpēji ar romantiksajiem 60iem un PF, man ļoti patīk. Nu lūk, un ar visu to es nonāku pie slēdziena, ka arī die-hard fans tomēr vienriz izbeidzas – nu neuzrunā man Gilmora pēdējais albūms. Nopirku londonā brālim Gdaņskas dvd, neesmu nemaz attaisījis, atdošu brālim pēc nedēļām 2ām. Kaut gan Echoes dēļ varbūt attaisīt.. :). Nu ja. Oasis tiešām nav uzdevumu augstumos tādam neīstam fanam, kāds esmu es.
P.s.
bet uz Oasis koncertu anglijā gan ļoti gribētu, tieši šīs angliskās sajūtas dēļ. biju izgājšnedēļ savā pirmajā angļu klubā-koncertā (The Ting Tings). nu baigi amn patīk tiek angļu muziķi. un riebjas amīšu mūzika (ar daudziem jo daudziem izņēmumiem). Tā lūk, no Oasis un vispārējām lietam.
ha. Albūms noklausīts. Nu man pēdejā dziesma likās varbūt Lenon’aina (The Boy With The Blues). Kopumā es tik slikti nevērtētu, bet šeit jau ir tas subjektīvais viedoklis. Un pēc subjektīvo viedokļu salīdzināšanas nav nemaz tik liela aatšķirība. Bet nu likšu un klausīšu The Downward Spiral, labāks būs par Dig Out Your Soul, vismaz šimbrīžam.
Gat – On an Island ir burvīgs albums, visādas Shine on noskaņas tur parādās, ne tā kā pēdējie 20 gadu albumi (viss sākot ar astoņdesmitajiem no PF ir crap). Graņskas DVD cik nojaušu (esmu fragmentari redzējis) nav nekas labs, labāks bija Meltdown
Tas sākuma motīvs “”High horse lady” (plaukstas un basi) ir kā Jonhnny Cash pēdējā dziesmā God’s gonna cut you down.