Mančestras indie-roka apvienības “Doves” ceturtā plate ir mans, iespējams, šī gada gaidītākais ieraksts. Blakus Geibriela jaunajai platei. Kā vieni, tā otrs īpaši neaizraujas ar jaunu ierakstu izdošanu (pēdējais “Doves” ieraksts ‘Some Cities’ nāca klajā pirms četriem gadiem), kas vēl jo vairāk nozīmē svētkus ikreiz, kad vari ar trīcošu sirdi nospiest “Play” pogu savā atskaņotājā un meklēt atbildi uz nervus kutinošo jautājumu “Kas nu būs?”.
Domājams, ne man vienam vēl labā atmiņā ir tās visu ķermeni pārņēmušās “skudriņas” brīdī, kad pirmoreiz izdzirdēju “Tribes Of The City” episkā ‘A Day in the City’ pirmos akordus. Nevienam - pat latviešu mūzikas nīdējiem vai rūdītiem “Cocteau Twins” faniem - nebija šaubu, ka “šis ir/būs kaut kas liels”! Savā otrajā studijas platē - pašproducētajā dubultalbumā ‘Recipe Of The Golden Dream’ grupa skan daudz piezemētāk un vienkāršāk (skat. vārdu ’sapnis’ plates nosaukumā) un, iespējams, daudz vairāk kā tā priekšgājējā demonstrē savu patieso seju.
To, ka britu mūzikas ikona - nopelniem bagātais dziesminieks Misters Stīvens Patriks Morisejs ir izcils stāstnieks, tas nav nekāds jaunums. Jau “The Smiths” laikos, nemaz nerunājot par Moriseja līdzšinējiem astoņiem soloierakstiem, viņš katru savu skaņdarbu ir veidojis kā kādu eseju vai skici ar pamatīgi jūtamu autobiogrāfisku piesitienu. Tiesa, šāda pieeja ar laiku radīja problēmu - apķērīgam klausītājam pietika ar diviem, trim Moriseja ierakstiem, lai savā prātā uzzīmētu precīzu mūziķa ģīmetni. Dīvainā kārtā, Moriseja devītā soloplate ir patīkams un mazliet pat pārsteidzošs izņēmums.
Kaut kas ir neglābjami zudis. Kāds būtu precīzākais vārds? Asums? Doma? Aura? Vai varbūt - jēga?
No indīroka pie deju mūzikas. Ja savā iepriekšējā albumā britu puiši jau iezīmēja šo virzību, tad jaunākajā, trešajā platē tā ir gandrīz noslēgusies, aiz sevis atstājot enerģētisku, tumsnēju, sintētisku un gana labi noproducētu elektro-roku, kurā var sastapt arī kora ārijas un dziedājumus (’Zephyrus’). Problēma un iemesls, kāpēc ‘Intimacy’ jau pasludināts par albumu, ar kuru “Bloc Party” oficiāli ir kļuvuši par “persona-non-grata” pasaules rokmūzikā, ir tas, ka pārāk bieži plate nenostrādā līdz galam. Noskaņa ir - gara acīm labākajos plates mirkļos varu iztēloties sevi stāvam uz debesskrāpja jumta un vējā matiem plīvojot noraugoties uz reklāmu izgaismoto pilsētu tur, lejā - taču pamatojuma tam visam nav. Āķīgas harmonijas, patukši teksti un pārāk daudz lieku skaņdarbu. Tomēr tas netraucē albumā atrast dažus “uzrunājošus” opusus: