Ir nepieciešams laiks, lai Ņujorkas alternatīvā/eksperimentālā roka ansambļa “TV On The Radio” jaunākajā, trešajā albumā “iebrauktu” - negaidiet mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Taču kad tas ir noticis (un kaut kādā mērā tas notiek ar katru šā “Prinss vs. Deivids Bovijs” muzikālā kokteiļa baudītāju), pat mazāko albuma neveiksmi gribēsies uztvert kā personīgu apvainojumu.
Kā rīkoties situācijā, kad līdz tavām ausīm beidzot aizskanējis jau septembrī izdots skotu postrokeru albums, kurā, ar vēsu prātu raugoties, ir tikai viena ļoti laba un dažas ok dziesmas, taču, par spīti tam, tieši ŠIM ierakstam ieskanoties tavās tumbās, galvā kaut kas noklikšķ… Un top sentences par vienas labas dziesmas nozīmi mūzikā, vispārīgas apceres par grupām, kuras iespējams vērtēt tikai tad, ja esi vismaz reizi dzīvē tās ielaidis savā sirdī un perfekti pārzini to pagātni. Vai gadījumā šāda “agregātstāvokļa” pēkšņa iegūšana vien jau neliecina par starp notīm acīm redzamu fonā skanošās mūzikas radošuma pakāpi? Vai arī tas kārtējo reizi ir stāsts par postroka žanra valdzinošo spēku?
Gluži kā gados vecākiem cilvēkiem reizēm ir pagrūti “iebraukt” visā šai strauji uz priekšu ritošajā informācijas tehnoloģiju laikmetā, tāpat arī ir daži mūziķi, kuriem pārslēgšanās no konceptalbumiem un rokoperām uz singlu vai pat mobilo telefonu melodiju ēru sagādā jūtamas galvassāpes.
Albums, kas, izdots zem “Dresden Dolls” vārda, sagādātu šim neapšaubāmi par zemu novērtētajam kolektīvam pasaules slavu.
Tie laiki, kad Portlendas alternatīvie rokeri “The Dandy Warhols” prata tā - vienkārši “uzcept” pasaules mēroga hitu kā ‘Bohemian Like You’, ir sen pagājuši. Savā jaunākajā ierakstā zēni sākotnēji vēl cenšas konstruēt sev iepriekš raksturīgo “ķerto tusētāju” atmosfēru, taču cieš absolūtu fiasko.