Tag Archives: indie pop

Passion Pit ‘Manners’ (4/5)

Vēl viena plate, kas noteikti būs atrodama daudzos gada noslēguma topos. Uzvarošs, pat hiperaktīvs elektro-deju pops, ar visām no tā izrietošajām sekām: lipīgs “sintiņa” tonis, perfektas harmoniju pārejas, iesemplēts bērnu koris (“thousand vietnamese children…” @Little Britain), trāpīgi ritmi, kas kājām liek kustēties pašām no sevis. Es, protams, runāju par plates otro skaņdarbu un arī vienu no daudzajiem skaļajiem diska hitiem – ‘Little Secrets’.
Continue reading Passion Pit ‘Manners’ (4/5)

Phoenix ‘Wolfgang Amadeus Phoenix’ (3/5)

Protams, tas nav otrs ‘Alphabetical’. Tādu hitu birumu otreiz laikam jau būtu pārāk naivi sagaidīt – jo īpaši apzinoties, ka pēdējos gados “Phoenix” šarms diemžēl gājis mazumā. Taču, ja neizvirza grupai neiespējamas prasības, jāteic, ka šis franču indie-popa kolektīvs ir savu darbu padarījuši gana labā līmenī. Ar pārdomātu plates koncepciju un neieslīgšanai vienveidīgumā, jaunākais “Phoenix” puišu veikums spēj “aizķert” klausītāja uzmanību – vismaz tiktāl, lai atkal nesāktu skumji gausties par grupām, kuras reiz bija lieliskas.

Continue reading Phoenix ‘Wolfgang Amadeus Phoenix’ (3/5)

Bat For Lashes ‘Two Suns’ (3,5/5)

No Braitonas nākušās dziesminieces Natašas Kānas otrais soloalbums bija (un joprojām ir) atrodams mana šīgada “cerīgāko” ierakstu mapītē, un tikai laika trūkuma dēļ tā oficiālu aprakstīšanu esmu atlicis par apaļu mēnesi. Tiesa, iespējams tieši šis, tēlaini izsakoties – albumam dotais papildus laiks ir ļāvis precīzi definēt, tieši kāpēc es personīgi joprojām priekšroku dodu Kānas debijas platei.

Continue reading Bat For Lashes ‘Two Suns’ (3,5/5)

The Whitest Boy Alive ‘Rules’ (2,5/5)

Savā otrajā blakusprojekta “The Whitest Boy Alive” platē Erlens Oije (tas pats, kas plašāk pazīstams, pateicoties Bergenas “sapņu popmūzikas” duetam “Kings Of Convenience”) ir attālinājies no 2006.gada diskā ‘Dreams’ ietvertā harmoniskā vidusceļa starp “shoegaze” un postroka žanriem. Tā vietā ‘Rules’ piedāvā gana sintētisku skanējumu, disko ritmus, dominējošas elektriskās ērģeles, un uzreiz neizskaidrojamu sajūtu, ka te tomēr pilnai laimei kaut kā pietrūkst.

Continue reading The Whitest Boy Alive ‘Rules’ (2,5/5)