Protams, tas nav otrs ‘Alphabetical’. Tādu hitu birumu otreiz laikam jau būtu pārāk naivi sagaidīt – jo īpaši apzinoties, ka pēdējos gados “Phoenix” šarms diemžēl gājis mazumā. Taču, ja neizvirza grupai neiespējamas prasības, jāteic, ka šis franču indie-popa kolektīvs ir savu darbu padarījuši gana labā līmenī. Ar pārdomātu plates koncepciju un neieslīgšanai vienveidīgumā, jaunākais “Phoenix” puišu veikums spēj “aizķert” klausītāja uzmanību – vismaz tiktāl, lai atkal nesāktu skumji gausties par grupām, kuras reiz bija lieliskas.

Tiesa, tālu no tā nebija – šīs plates priekšgājējs, akurāt pirms trim gadiem klajā nākušais ‘It’s Never Been Like That’, par spīti savam enerģētiskumam un saturiskajai daudzveidībai, tomēr ilgtermiņā nebija tik dzīvotspējīgs kā sākumā varētu šķist. Vai tāda pat kaite piemeklēs arī šo, pēc skaita ceturto grupas ierakstu, rādīs laiks. Izejas pozīcijas ir tādas – grupa, šķiet, ir atmetusi nodomus kļūt par “next big thing”, kā rezultātā dziesmām starp rindām ir parādījusies dzīvība, īstas emocijas un nesamākslotība, kuras ļoti pietrūka iepriekšējā platē.

Taču, manuprāt, centrālais jaunās plates objekts un reizē arī iespējamais iemesls, kāpēc kopsummā grupa platē ‘Wolfgang Amadeus Phoenix’ izklausās par kārtu savādāka nekā līdz šim, ir gandrīz 8 minūtes ilgā kompozīcija ‘Love Like a Sunset’. Cik vien ne-“Phoenix”-iska tā nebūtu, tā pirmkārt kā ar nazi pāršķērē albumu uz pusēm un iejaucas tā skanējumā tieši tai brīdī, kad disks jau varētu kļūt pārlieku garlaicīgs. Otrkārt, tā ļoti precīzi ilustrē “Phoenix” jaunākos eksperimentus kā dziesmu ilguma, tā attīstības un koncepcijas ziņā. Tāda progresīvā popmūzika.

Pārējais plates materiāls pirmajā brīdī izklausās pablāvs un stilistiski visai līdzīgs iepriekšējai platei (un, protams, arī visam tam, ar ko tieši tavā prātā asociējas “Phoenix”) – tie paši āķīgie, un tomēr n-reižu dzirdētie indie-popa ritmi, harmoniskas sintezatoru iespēles, apetitlīgs ģitāru tonis un ne-salkana, nepārspīlēta attiecību un mīlas dzeja. TAČU! Ja līdz šim – ak! pārāk bieži – šādi skaņdarbi pirmoreiz piesaistīja uzmanību, lai jau otrajā dzirdēšanas reizē nāktos tajos mazliet vilties (un tā katru reizi), tad ne visi, bet, patīkamā kārtā daudzi jaunās plates skaņdarbi ir uzzīmēti diametrāli pretējā tehnikā. Kad jau pirksti sāk rakstīt frāzes par dziesmas tēmas ieskicēšanu un nespēju tālāk to attīstīt, pamainās noskaņa, štrihs, ieskanās kas tāds, kas visu vērš par labu un, svarīgākais – liek saprast, ka grupa kontrolē situāciju. Tā teikt – tas viss ir jau ticis paredzēts un izdomāts. Un tas priecē.

Citiem vārdiem sakot, šis diez vai būs tavs iecienītākais “Phoenix” disks – jo tas ir reizē vienkāršs un “nasing spešel”, bet tai pat laikā pat drusku sarežģīts priekš puišu pārstāvētā indie-popa žanra. Tas viss, protams, ja ieklausās. Bet vismaz man ir tāda sajūta, ka, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, “dienas beigās” tas būs viens no labākajiem grupas diskogrāfijas sliktā gala ierakstiem. Tas, kurš (cerams) būs bruģējis ceļu grupas ģenialitātes otrajam vilnim.

Noklausies:

‘Love Like A Sunset’
[audio:Phoenix_LoveLikeASunset.mp3]

‘Rome’
[audio:Phoenix_Rome.mp3]

‘Countdown (Sick For The Big Sun)’
[audio:Phoenix_CountdownSickForTheBigSun.mp3]