Šķiet, centrālā frāze visās ar “U2” jaunāko ierakstu saistītajās recenzijās kā mūsu, tā arī citos platuma grādos ir par jaunās plates vienoto skanējumu, koncepciju, kuras rezultātā grupa “U2” atkal ir TĀ grupa, kāda tā bijusi XX gadā (šai vietā katrs piesauc viņaprāt pēdējo lielisko “U2” plati – vai tā būtu ‘Pop’ vai ‘Joshua Tree’).
The Whitest Boy Alive ‘Rules’ (2,5/5)
Savā otrajā blakusprojekta “The Whitest Boy Alive” platē Erlens Oije (tas pats, kas plašāk pazīstams, pateicoties Bergenas “sapņu popmūzikas” duetam “Kings Of Convenience”) ir attālinājies no 2006.gada diskā ‘Dreams’ ietvertā harmoniskā vidusceļa starp “shoegaze” un postroka žanriem. Tā vietā ‘Rules’ piedāvā gana sintētisku skanējumu, disko ritmus, dominējošas elektriskās ērģeles, un uzreiz neizskaidrojamu sajūtu, ka te tomēr pilnai laimei kaut kā pietrūkst.
Gaujarts ‘Koncerts kultūras namā’ (3/5)
No vienas puses gribētos “Gaujarta” vārdu likt blakus “Hospitāļu ielai” – jo tā būs skaļāk, vairāk cilvēku, iespējams, izlasīs arī šā raksta turpinājumu (ne tikai pirmo rindkopu). Un, galu galā, nekas jau nebūs melots – jo “HosIelas” līderis Šubrovskis ne tikai pats šad un tad muzicē šajā pašmāju “lo-fi”, pusakustiska indī-folk-roka apvienībā – ja vien nekļūdos, viņš ir arī “Gaujarta” debijas albuma producents.
Animal Collective ‘Merriweather Post Pavilion’ (4/5)
Kas varētu būt nākamais “nedarbs” no cilvēka puses, kas jau pirms vairāk nekā gada radījis pasaulē labāko vienas nots albumu? Ar savu grupu radīt pēdējo gadu psihodēliskāko indīpopa ierakstu!
Continue reading Animal Collective ‘Merriweather Post Pavilion’ (4/5)
Morrissey ‘Years Of Refusal’ (3,5/5)
To, ka britu mūzikas ikona – nopelniem bagātais dziesminieks Misters Stīvens Patriks Morisejs ir izcils stāstnieks, tas nav nekāds jaunums. Jau “The Smiths” laikos, nemaz nerunājot par Moriseja līdzšinējiem astoņiem soloierakstiem, viņš katru savu skaņdarbu ir veidojis kā kādu eseju vai skici ar pamatīgi jūtamu autobiogrāfisku piesitienu. Tiesa, šāda pieeja ar laiku radīja problēmu – apķērīgam klausītājam pietika ar diviem, trim Moriseja ierakstiem, lai savā prātā uzzīmētu precīzu mūziķa ģīmetni. Dīvainā kārtā, Moriseja devītā soloplate ir patīkams un mazliet pat pārsteidzošs izņēmums.