Ir cilvēki, kas saprot jokus par citiem. Ir tādi, kas konsekventi smejas tikai par sevi. Lai kāda arī nebūtu, Līdsas oktets jeb astoņu cilvēku kolektīvs “Chumbawamba”, kas nesen sarucis līdz četru uz albuma vāka redzamo mākslinieku sastāvam (pārējie devušies atpūtā un četriniekam piebiedrosies nākamajā albumā), ir laiduši klajā ierakstu, kura pavadījumā var darīt abus.
Continue reading Chumbawamba ‘A Singsong And A Scrap’ (2,5/5)
Viņa, kas ‘Babooshka’. Viņa, kas Geibrielam mācīja nepadoties (un viņai izdevās). Viņa, kas pēc 12 gadu klusēšanas (pilnīgi pieļauju, ka arī tiešā, ne pārnestā nozīmē!) nāk klajā ar dubultalbumu ‘Aerial’. Viņa – Keita Buša.
Vai kāds maz atceras šo Longailendas kvartetu? Tas taču patiesībā nemaz nebija tik sen, kad ekscentriskā grupas “Wheatus” vokālista Brendana Brauna cukursaldais smaids un nesajaucamais falsets piepildīja teju vai visus masu saziņas līdzekļus un aicinājumam kopā doties baudīt “Iron Maiden” koncertu (‘Teenage Dirtbag’) bija gatavas bez apdomas piekrist tūkstošiem mazu, nepilngadīgu meitenīšu.
Ja būt pieaugušam mūzikā nozīmē spēju radīt veselu albumu pilnu ar elegantām roka balādēm un vēl piedevām noorganizēt, lai tās visas savā starpā neatkārtojas un nešķiet konkrētā mūziķa kontekstā kaut kur n reižu dzirdētas, tad Robijs Viljamss ir pieaudzis.
Apzinoties, ka tas ir kā minimums bezgaumīgi oktobra vidū kronēt „gada ierakstu” (interesanti, bet neskaitāmiem ārzemju un arī pašmāju mūzikas apspriedējiem tādu gada laikā savācās ne mazums), tā nedarīšu.
Continue reading Boards Of Canada ‘The Campfire Headphase’ (4,5/5)