Viņa, kas ‘Babooshka’. Viņa, kas Geibrielam mācīja nepadoties (un viņai izdevās). Viņa, kas pēc 12 gadu klusēšanas (pilnīgi pieļauju, ka arī tiešā, ne pārnestā nozīmē!) nāk klajā ar dubultalbumu ‘Aerial’. Viņa – Keita Buša.

Nav nemaz jābūt pēdējos pāris desmitus gadu dzīvojušam uz mēness, lai par tādu Keitu Bušu tikai noraustītu plecus. Nudien, nezinu, vai šobrīd, klausoties Kentā, Lielbritānijā dzimušās Katrīnas Bušas jaunākā veikuma ‘Aerial’ pirmo disku ‘A Sea Of Honey’ un to ievadošo ‘King Of The Mountain’, kas vienlaikus ir arī dubultizdevuma pirmais singls, garlaikoti nežāvātos vai nenolemtu plati uzdāvināt kaimiņam, ja vien tālajā 1990.gadā ar „nieka” desmit gadu nobīdi manās rokās neiekristu ‘Never For Ever’, Keitas trešā plate. Izklausīsies patosa pārpilni, lai neteiktu – pārspīlēti, tomēr nudien ļoti labi atceros tās aptuveni divas, trīs sekundes divvientulībā ar adatas sprakstoņu, kuru piepildījums slēpās tajā, kas šo starpstāvokli pārtrauks. Un tie bija arvien gaidītie trīs „drebelīgie” klavieru akordi, ar kuriem allaž no jauna tika ieskandināts vinila plates A pusi ievadošais megahīts ‘Babooshka’.

Pirmā reakcija toreiz bija neizpratne – nu kādā veidā trīs ar solfedžo terminoloģiju loģiski pamatojamos akordos iespējams ietvert tik daudz burvības, tik daudz sajūtu, stāstu? Nākamās pārdomas sekoja pēc vairākiem gadiem – kā es, mazs puika būdams, nepacietībā nepaskrēju garām šiem „trīs akordiem”, kas iezīmēja tolaik jau vienu no lielākajiem Keitas Bušas hītiem.

Paiet gadi un nekas nemainās – atkal brīnos, kā tik ekscentrisku cilvēku kā Bušu pielaižot pie mikrofona laikā, kad mūzikas vide ir pārmaiņu virpulī un krietni jo krietni atšķiras no tās, kas valdīja 1993.gadā (kad iznāca Bušas līdz šim pēdējais ieraksts ‘The Red Shoes’), viņa spēj vienlaikus dziedāt par Elvisu Presliju, kurš dejo uz sava kapa, dejot ar viņa tērpu šīs pašas dziesmas videoklipā (‘King Of The Mountain’) un jau pēc brīža dziesmā ar nosaukumu ‘π’ jeb ‘Pi’ savā raksturīgajā drēgnas pēcpusdienas vokālā starp rindām par saldu mīlestību deklamēt dziesmas nosaukumā piesaukto skaitli 3,14 līdz 116 zīmēm aiz komata…

Reiz skolas laikā centos saderēt ar kādu draugu par to, kurš no mums (un vai vispār tas iespējams) spēs nosaukt visvairāk vārdu. Nevis personu vai vietu – jebkādus, jebkādā secībā vai shēmā. Pilnīgi jebkuru latviešu valodas vārdu. Keita Buša šajā starpstāvoklī, kad idejas pat brīžiem sāk pārsteigt to autoru, ir ieciklējusies vairākus desmitus gadu. Par laimi. Esmu pārliecināts, ka viņas iedziedāta telefonu grāmata plūktu galvu reibinošus laurus!

Ja esat faktu cienītājs, tad lūdzu – ‘Aerial’ ir Bušas astotā studijas plate un tā sadalīta divās daļās, kur pirmais disks – ‘A Sea Of Honey’ – visvairāk atgādina pašas Keitas eksperimentētājas dabu (ar skaņdarbiem par veļas mašīnu, matemātiku un, galu galā – savu dēlu), kamēr ‘A Sky Of Honey’ ir veidots kā skaņu celiņš loģiskam dienas ritējumam – no saules lēkta līdz rietam.

Abstrahējoties no konceptuālu iezīmju apceres, svarīgi piebilst, ka tieši šajā dubultalbuma daļā visvairāk dzirdami nu jau nelaiķa Maikla Keimena (Michael Kamen) simfoniskā orķestra aranžējumi Londonas ‘Metropolitan’ orķestra izpildījumā, kas, piemēram, dziesmā ‘Sunset’ vienā mirklī var no pasaku meža noskaņas ielēkt ugunīgos latino ritmos ar flamenko ģitārām. Keita nejūtas traucēta. Taču tikai dziesmas finālā kļūst skaidrs, ka patiesībā še runa ne par saules lēktu, bet gan par melnā strazda dziesmu. Starp citu (ja nu gadījumā arī jums nelika mieru doma „diez`, kādas skaņas vizuāls attēlojums kļuvis par albuma vāciņu?”), tad arī tā ir melnā strazda vīterošana.

Pierādot, ka joprojām ir uzticīga pasaules mūzikai (jo īpaši diskā ‘A Sky Of Honey’), Keita Buša nav atteikusies ne no kripatiņas savai daiļradei raksturīgo elementu. Šeit viss ir pa vecam un tomēr jauns. Nedzirdēts, svaigs, bet vienlaikus sens un labi pazīstams. Pa šo šauro idilles strēlīti starp divām „nebaudāmībām” Māksliniece (ar lielo burtu) māk pārvietoties ne tikai vienatnē – tur pastaigāties iziet katrs nedaudz mežonīgā, intīmā un pagāniski pievilcīgā ‘Aerial’ klausītājs.

P.S. Tiem, kas nesaprata. Ja nevēlies uzzināt, kurš ieraksts šogad būs atrodams ikviena sevi cienoša mūzikas eksperta, klausītāja, lietotāja, analītiķa vai baudītāja gada aizraujošāko albumu saraksta augšgalā, nekādā ziņā neklausies šo albumu.

Noklausies:

‘King Of The Mountain’
[audio:KateBush_KingOfTheMountain.mp3]

‘Pi’
[audio:KateBush_Pi.mp3]

‘Mrs.Bartolozzi’
[audio:KateBush_MrsBartolozzi.mp3]

‘Prologue’
[audio:KateBush_Prologue.mp3]

‘Aerial’
[audio:KateBush_Aerial.mp3]