Savā trešajā (!!!) soloalbumā un pirmajā pēc vairāk nekā 12 gadu pārtraukuma, Toms Petijs joprojām ir uzticīgs klusiem kantrīroka akordiem un ritmiem. Tāpat pie “seno” dienu lieciniekiem pieskaitāms arī plates producents Džefs Linne, kurš iespēlējis lielāko daļu diskā dzirdamo instrumentu, izņemot tos ģitāras solo, kuru “īpašnieks” ir Petija kādreizējās grupas “The Heartbreakers” ģitārists Maiks Kempbels.

Mūzikas pasaulē eksistē divu veidu “atgriešanās”. Pirmā – tu pēc, piemēram, 15 gadiem, kurus esi pavadījis, piekopjot visnotaļ askētisku dzīvesveidu, nāc klajā ar dubultalbumu, kurā dzirdamo ideju kvantumu un oriģinalitāti daudzas grupas tā arī nespēj sasniegt visas savas, piemēram, 15 gadu ilgās pastāvēšanas laikā (skatīt Keitu Bušu).

Otrs variants – tu esi vecs un pats to lieliski apzinies. Taču mūsdienu tik paredzamajā ikdienā vienīgais prieks, kas tev vairs ir atlicis, ir – noslaucīt putekļus no sava “Gibsona” un šad un tad (vēlams ar kādu 3-4 gadu pārtraukumu, lai klausītāju prieku par faktu, ka vēl esi dzīvs, varētu apzīmēt ar vārdu “atgriešanās”), sēžot savas pansijas 3 akru plašajā dārzā “sadziedāties” ar putniem. Rezultātu tu ieraksti diskā, piezvani savas izdevniecības bosam, kas ir viens no taviem labākajiem draugiem, un neaizmirsti diska prezentācijas pasākumā uzsvērt, ka tu esi atteicies no balvas par mūža ieguldījumu mūzikā nevis tāpēc, ka esi lepns, bet gan tāpēc, ka vēl tik ātri “ķelli” nolikt negrasies (skatīt Polu Makartniju).

Skaidrs, ka Toma Petija jaunākais veikums ‘Highway Companion’ ir pieskaitāms otrajam “atgriešanās” variantam. Tiesa, Petijam vēl neviens nav piedāvājis balvu par mūža ieguldījumu, kas liek secināt, ka savos “piecdesmitsešos” viņš kā mūziķis ir gana labi saglabājies. Tas, protams, netraucē ‘Highway Companion’ būt gana daudzveidīgai versijai par Toma Petija zināmāko ietekmes avotu un vienlaikus arī iecienītāko mūziķu daiļradi. Šeit nav zudis Petija “dilaniski” nazālais vokāls, tāpat plates 12 dziesmu un nepilnu 45 minūšu ilgajā skanējumā netrūkst ne atsauču uz tādu “Americana” žanra mūziku, kas atrodama, piemēram, Nīla Janga daiļradē, ne arī uz rokenrolu tā senajā, “oriģinālajā” skanējumā.

Tas viss liek mazliet paredzamo un vietumis vienmuļo ‘Highway Companion’ varbūt nedaudz ironiski nosaukt par vienu no pēdējo gadu spilgtākajiem dokumentiem par laiku “kad zāle bija zaļāka”. Jo termins “lielisks rokmūzikas albums” jau sen zaudējis to zemtekstu, kāds būtu nepieciešams, runājot par rokenrola “dinozauru” Petiju.

Noklausies:

‘Flirting With Time’
[audio:TomPetty_FlirtingWithTime.mp3]

‘Jack’
[audio:TomPetty_Jack.mp3]

‘Big Weekend’
[audio:TomPetty_BigWeekend.mp3]