Apzinoties, ka tas ir kā minimums bezgaumīgi oktobra vidū kronēt „gada ierakstu” (interesanti, bet neskaitāmiem ārzemju un arī pašmāju mūzikas apspriedējiem tādu gada laikā savācās ne mazums), tā nedarīšu.

Lai arī vēlme pielēkt kājās un sist plaukstas, izkliedzot savu sajūsmu par pārsteidzošo albumu, gluži nesaskan ar tajā klausāmajām skaņu pasāžām, nespēju atrast ne mazāko iemeslu, kāpēc skotu duetam – Maiklam Sendisonam un Markusam Eoinam, a.k.a. „Boards Of Canada” un jo īpaši viņu jaunākajai, kopsummā trešajai platei nepiedēvēt gada ieraksta titulu. Un nevis tikai tāpēc, ka „šobrīd ir tāda sajūta”.

Pirmkārt, „Boards Of Canada” ir viens no tiem retajiem kolektīviem, uz kuriem var attiecināt teicienu par debijas albumiem, kas vienlaikus ir arī labākie grupas ieraksti vispār. Reti tā gadās, bet 1998.gada ‘Music Has The Right To Children’ to pierāda – pat septiņus gadus pēc izdošanas, nespēju vienaldzīgu sirdi klausīties hipnotisko ‘Aquarius’ ar meditatīvo vārda „orange” nepārtraukto atkārtojumu.

‘The Campfire Headphase’, atšķirībā no sava 2002.gada priekšgājēja ‘Geogaddi’, kas „ieekonomēja” uz melodiju rēķina un piedāvāja rezultātu, kas vairāk pieskaitāms eksperimentālās elektronikas lauciņam, atkal ir atgriezies melodiskā triphopa pasaku pasaulē, kur elektroniska sintēze, rotaļas ar datoriem un skaņu ģeneratoriem nav pašmērķis, bet gan nepieciešamība; ir brīži, kad labāk izklausās nevis precīzi noskaņota, bet gan pašplūsmā un savā nodabā „peldoša” ģitāras skaņa, kā tas ir dzirdams jaunā albuma vienā no labākajām kompozīcijām ‘Chromakey Dreamcoat’.

Pieminot ģitāras, esam nonākuši pie „otrkārt”. Grupa, kas rotaļājas ar dažādām tehnoloģiskām iekārtām un, tam sekojoši, arī ar klausītāju apziņu un pat novietojumu telpā (mokāties ar bezmiegu? „Boards Of Canada” siltā, nepārspīlētas dīkdienības caurvītā vakarā ir pareizās zāles!), savā daiļradē nedrīkst stāvēt uz vietas, jo lai arī cik reibinoši nebūtu tās piedāvātie skaņu lidojumi, ar laiku tie gribot negribot sāk atgādināt viens otru un, līdz ar to, sevi sāk pieteikt vecā draudzene „atkārtošanās”.

Tiesa, uzreiz vēlos sev oponēt, ka „Boards Of Canada”, turpinot operēt ar septiņām oktāvas notīm kā līdz šim, nedraud ne atkārtošanās, ne „tie-paši-vēži-citā-kulītē” sindroms, ne arī garlaicība. Tomēr, parūpējoties par papildus pārsteigumu visiem grupas daiļrades īpašiem cienītājiem un labprātīgiem analizētājiem (piemēram, man), jaunajā platē atrodamas līdz šim, šķiet, neizmantotās ģitāras skaņas. Nē, albumā kā viesmākslinieks nepiedalās Džeks Vaits. Un tomēr, piemēram, dziesma ‘Hey Saturday Sun’, netraucēti dudinot savu teju-vai-piecu minūšu ilgo stāstu, paietu gluži nemanīta, ja vien tajā epizodiski neatkārtotos ievadā pieteiktā „Cocteau Twins” stila ģitāra, apveltīta ar zemu, vizualizējot – pat lipīgu, tumšu, griķu medum līdzīgu toni.

Diemžēl vēl neesmu ticis „tik tālu”, lai būtu „Boards Of Canada” skatījis arī dzīvajā koncertā – būtu interesanti uzzināt no iespējamiem „klāt-bijušajiem”, kā tie izpaužas? Visticamāk tie nenotiek milzīgos stadionos – un ne jau nu grupas zemās popularitātes dēļ. Lai arī katram noteikti ir (būs) sava „Boards Of Canada” mūzikas „perfektā” klausīšanās vieta un veids, taču visticamāk – ne jau nu kājās stāvot. Lai kā arī nebūtu, šobrīd, sēžot aukstā dzīvoklī un nolādot mājas saimnieku par apkures nepieslēgšanu, pateicoties ‘The Campfire Headphase’, siltumu uzņemu citā veidolā. Ja nu vienīgi eksistē tāds termins kā „silta mūzika”…

Noklausies:

‘Chromakey Dreamcoat’
[audio:BoardsOfCanada_ChromakeyDreamcoat.mp3]

‘Satellite Anthem Icarus’
[audio:BoardsOfCanada_SatelliteAnthemIcarus.mp3]

‘Peacock Tail’
[audio:BoardsOfCanada_PeacockTail.mp3]

‘’84 Pontiac Dream’
[audio:BoardsOfCanada_84PontiacDream.mp3]

‘Hey Saturday Sun’
[audio:BoardsOfCanada_HeySaturdaySun.mp3]