Vieni noteikti Brendana Flauersa vadītā Lasvegasas kolektīva jaunā, trešā albuma skanējumu sauks par “likumsakarīgu turpinājumu” tam, kas iesākās ar “Duran Duran” un “Depeche Mode” kultūrcitātiem. Citi īsi noskaldīs, ka “no post punk revival te vairs nav ne smakas”. Un abiem būs sava daļa taisnības.
Kā var aizmirst, kā var aizmirst… Cukursaldo puisēnu “Keane” debijas plati pirms četriem gadiem, kas katapultēja puišus popa slavas zenītā un medaini salkanu dūdošanu par mīlas lietām atkal padarīja modernu.
Skaists, Melburnā tapis poproks, ar visām no tā izejošajām sekām. Mazliet atsit “Cranberries”. Mūzika “tām dienām”, kad prātā nāk visādas pagātnes muļķības, “romantiskās skumjas”, taureņi vēderā, pirmie skūpsti un lēnās dejas skolas diskotēkās. Jāklausās reti, citādāk būs par saldu un par meitenīgu. Toties skaista solistes dzeja (”I’m sick and tired of apathy and Cobain tributes”).
“Tur kaut kam ir jābūt…”, lūkojoties uz draudīgi pelēkajiem lietus mākoņiem debesīs virs Mežaparka estrādes nodomāja ne viens vien Prāta Vētras koncerta apmeklētājs. Bet nebija. Un labi, ka tā. Jo bija citur - uz skatuves, publikā, gribētos pat teikt - gaisā! Varbūt ne vienreizējs, taču dzīvs un dvēselisks bija šis albuma ‘Tur kaut kam ir jābūt’ tūres noslēguma koncerts Rīgā.
Šīsvasaras lipīgākais popalbums ir klāt! Pašu mājās klajā nākusi jau pirms gada, šī dāņu kolektīva debijas plate nesen kā ir ieraudzījusi arī Eiropas mūzikas tirgu un, līdz ar to, likusi tūkstošiem saldas, līdzi lēkājamas un kvalitatīvas popmūzikas cienītājiem sajūsmā sist plaukstas un “ieperošo” ritmu pavadījumā dīdīties ofisa krēslā no rīta līdz vakaram.