Kā var aizmirst, kā var aizmirst… Cukursaldo puisēnu “Keane” debijas plati pirms četriem gadiem, kas katapultēja puišus popa slavas zenītā un medaini salkanu dūdošanu par mīlas lietām atkal padarīja modernu.
Skaists, Melburnā tapis poproks, ar visām no tā izejošajām sekām. Mazliet atsit “Cranberries”. Mūzika “tām dienām”, kad prātā nāk visādas pagātnes muļķības, “romantiskās skumjas”, taureņi vēderā, pirmie skūpsti un lēnās dejas skolas diskotēkās. Jāklausās reti, citādāk būs par saldu un par meitenīgu. Toties skaista solistes dzeja (”I’m sick and tired of apathy and Cobain tributes”).
“Tur kaut kam ir jābūt…”, lūkojoties uz draudīgi pelēkajiem lietus mākoņiem debesīs virs Mežaparka estrādes nodomāja ne viens vien Prāta Vētras koncerta apmeklētājs. Bet nebija. Un labi, ka tā. Jo bija citur - uz skatuves, publikā, gribētos pat teikt - gaisā! Varbūt ne vienreizējs, taču dzīvs un dvēselisks bija šis albuma ‘Tur kaut kam ir jābūt’ tūres noslēguma koncerts Rīgā.
Šīsvasaras lipīgākais popalbums ir klāt! Pašu mājās klajā nākusi jau pirms gada, šī dāņu kolektīva debijas plate nesen kā ir ieraudzījusi arī Eiropas mūzikas tirgu un, līdz ar to, likusi tūkstošiem saldas, līdzi lēkājamas un kvalitatīvas popmūzikas cienītājiem sajūsmā sist plaukstas un “ieperošo” ritmu pavadījumā dīdīties ofisa krēslā no rīta līdz vakaram.
Vai tā būtu neoficiālā grupas singlu B pušu izlase ‘A Rush Of B-Sides To The Head’, ko daudzi joprojām sauc par vislabāko “Coldplay” ierakstu, vai pretrunīgi vērtētais ‘X&Y’, “Coldplay” allaž ir bijis uzmanības centrā. Šai ziņā grūti pat noticēt, ka šī ir tikai ceturtā grupas plate! Par laimi, grupas jaunākais ieraksts aicina runāt praktiski tikai un vienīgi par saturiskām vērtībām, nevis atkal jau apcerēt, ir vai nav “Coldplay” mūzika pakļauta novecošanas riskam un kad tas (beidzot) varētu notikt.