Grūti pateikt, vai tiešām tā būtu puišu mūzika, kas jau teju vai pusgadu pirms grupas debijas izdošanas ir padarījusi “Babyshambles” par vienu no izplatītākajiem vārdiem mūzikas mediju ziņu virsrakstos.

Tieši tikpat grūti atbildēt, vai kolektīva šodien oficiāli klajā nākušo debijas ierakstu ‘Down In Albion’ recenzēt mani aicināja tā muzikālās kvalitātes vai arī kārtējā ziņa par grupas solista, ex-“Libertines” dalībnieka Pīta Dohertija nedienām ar narkotikām, pazaudētiem dokumentiem vai kādas slavenības mēģinājumiem vest dullo Dohertiju uz ceļa. Tomēr šeit talkā nāk pats ieraksts, kura esence un vienlaikus vislabākais raksturojums tā saturam ir fakts, ka ‘Down In Albion’ izklausās pēc Pīta Dohertija dzīves šķērsgriezuma mūzikas valodā.

Skaidrs, ka ar albuma otro, izteiktās britu roka tradīcijas veidoto opusu ‘Fuck Forever’, Dohertijs vienlaikus pasmejas par savu dzīvi, kuras vadmotīvs jau sen ir “dzīvo ātri, mirsti jauns”, kā arī atbild “Oasis” optimistiskajam ‘Live Forever’, kuru caurstrāvojošo ticību nākotnei, tikai absolūti citās kategorijās, savā daiļradē ir ietērpis arī Dohertijs, dziedot par seksu un nevis mīlestību, pudeles brāļiem un nevis ģimeni.

Un tomēr – ‘Down In Albion’ pašpuiciskajā bravūrā nenogrimst Pīta Dohertija dziļi personiskie esības meklējumi (‘A’rebours’, ‘What Katy Did Next’), kas vienlaikus arī uzskatāmi par labākajiem ieraksta brīžiem. ‘Pipedown’ saklausāma vienlaikus gan “Franz Ferdinand” ģitārspēles maniere, gan “Nirvana” globālā depresivitāte. ‘Stick And Stones’ ir pēdējā laika visdīvainākais regeja un roka valodu konglomerāts. No skaņdarba ‘Albion’ ievada staro tik mežonīgas heroīna devas, ka māc bažas, vai pats autors maz būs spējīgs piedzīvot nākamā grupas “Babyshambles” albuma izdošanu.

Līdz ar to ‘Down In Albion’ ir izdevies tieši tāds, ar kādu attieksmi tā veidošanā iesaistījušies grupas dalībnieki – pa vidu starp pilnīgu vienaldzību (lai neteiktu – “pofigismu”) un bezmērķīgiem eksperimentiem, kuru konspekts pieejams albuma pirmajā dziesmā ‘La Belle Et La Belle’ – ar “pazūdošām” ģitāras skaņām, solista aizmirstiem dziesmas vārdiem un visu laiku neritmiskāko ritma sekciju. Tomēr izrādās, ka ne vienmēr tā ir uztverama par slikta albuma raksturīpašību. Vislabāk baudīt “dzīvajā” izpildījumā, ja vien iespējams.

Noklausies:

‘Fuck Forever’
[audio:Babyshambles_FuckForever.mp3]

‘The 32 Of December’
[audio:Babyshambles_The32OfDecember.mp3]

‘Albion’
[audio:Babyshambles_Albion.mp3]