“Tur kaut kam ir jābūt…”, lūkojoties uz draudīgi pelēkajiem lietus mākoņiem debesīs virs Mežaparka estrādes nodomāja ne viens vien Prāta Vētras koncerta apmeklētājs. Bet nebija. Un labi, ka tā. Jo bija citur - uz skatuves, publikā, gribētos pat teikt - gaisā! Varbūt ne vienreizējs, taču dzīvs un dvēselisks bija šis albuma ‘Tur kaut kam ir jābūt’ tūres noslēguma koncerts Rīgā.
Sietla. “Nirvana”, “Pearl Jam”, Kenija Džī, Džimija Hendriksa un neatkarīgās ierakstu izdevniecības “Sub Pop” pilsēta. Jaunākais šā leibla atradums - “baroka popgrupa”, kvintets “Fleet Foxes” draud kļūt par vienu no nozīmīgākajiem šī gada notikumiem neatkarīgās mūzikas pasaulē.
Pirmkārt jau jāapsveic “Sigur Ros” ar, šķiet, pirmo albumu savā karjerā, par kuru pilnīgi visa mūziku mīlošā auditorija uzreiz “nešpricē biksēs mazās porcijās”. Iespējams, vīzdegunīgs, taču gana atbilstošs uzsaukums priekš grupas, kuras mūzika, reiz patiesi maz-pamanīta un nenovērtēta, jau kādu laiku ir apaugusi ar kiču un iekļaujama “grēks-nezināt-skaitās-stilīgi-klausīties” kategorijā. Tas nenozīmē, ka es vai tu šo grupu uzlūko tieši šādi - ir runa par tendenci, kad cilvēki neiedziļinās mūzikā, kurā izņēmuma kārtā (uz vispasaules popkornizācijas fona) IR vērts ieklausīties arī mazliet rūpīgāk.
Par laimi manu draugu lokā neatrodas neviens “karmists”, kas, satiekoties, aizgaiņātu ap manu galvu ikdienā sakrājušos sliktās auras mākonīšus un cītīgi visiem stāstītu, ko cilvēks redz brīdī, kad nomirst. Par laimi tāpēc, ka daudz ticamāk šādi stāsti izklausās no tāda cilvēka mutes, kas mēnešiem ilgi slimnīcā ir cīnījies par iespējām tomēr uzkavēties šaisaulē mazliet ilgāk un pēc tā visa sasparojies un ierakstījis albumu.
To, ka “tur kaut kam ir jābūt”, nešaubīgi vairs neviens neapgalvos, vismaz ne pirms jaunā albuma noklausīšanās. Dažiem vieglāk, dažiem grūtāk izdodas aprast ar “prātvētrnieku” jauno skaņu, taču nedomāju, ka kāds cerēja sagaidīt TIK aizraujošu, dažādu ierakstu, kas kopš ļoti ilgiem laikiem atkal ļauj “Prāta Vētras” sakarā lietot vārdu “albums”.