Pēc pagājušā gada aprīlī klajā nākušā ‘Seal Beach EP’ minialbuma, Džimijs Lavalle sagādājis īstenu “saldo ēdienu” ikvienam sevis pārstāvētā, savdabīgā “ambient indie rock” žanra cienītājam.

Pirmoreiz par grupu “Tristeza” un “Gogogo Airheart” dalībnieka Džimija Lavalles sologaitām uzzināju 2004.gadā, kad dienasgaismu ieraudzīja Lavalles soloprojekta “The Album Leaf” jau pēc skaita trešā studijas plate ‘In A Safe Place’. Ierakstīta islandiešu “Sigur Ros” mājas studijā un piepalīdzot gan “uzvaras rozes”, gan arī citu viņu novadnieku – “Mum” pārstāvjiem, toreiz plate pārsteidza ar spēju vienā ierakstā sapludināt gan tipiskas Harolda Bada ambient skaņu gleznas, postroka daudzslāņaino skanējumu, gan arī nudien kaut ko attāli indīrokam līdzīgu.

Ir pagājuši divi gadi, pagājušajā vasarā klajā nāca jau minētais ‘Seal Beach EP’, kurā Lavalle demonstrēja vienlaikus piezemētāku, taču arī saturiski sarežģītāku pieeju dziesmu radīšanā, ko pāris vārdos varēja raksturot “vairāk elektronikas, mazāk atkārtošanās”.Savā jaunākajā, kopskaitā ceturtajā “The Album Leaf” ierakstā Lavalle, kurš pats ieskaņojis teju vai visu albumu un iespēlējis gandrīz visus instrumentus, kļuvis vēl “kinematogrāfiskāks”, ja tā drīkst izteikties. Jo izteiktāka kļūst postroka žanram raksturīgā “kāpjošā” dziesmu uzbūve, kas arī agrāk bija izplatīta Lavalles mūzikā, taču ne tik lielā īpatsvarā. Atšķirībā no ‘Seal Beach EP’, jaunajā ierakstā dzirdams arī Lavalles vokāls – trīs dziesmās no desmit, kas viņam ir gana augsts rādītājs.

Variējot no tipiskiem “Sigur Ros” motīviem līdz pat ierakstiem, kas lieliski izklausītos plecu pie pleca ar, piemēram, elektronikas maniaka “Squarepusher” maigākajiem eksperimentiem (piemēram, ‘Tommib Help Bus’), kopsummā “The Album Leaf” joprojām attaisno savu spēju neatgriezeniski “iepīt” klausītāju skaņas tīklos. Tiesa, lai arī efektīvs, ‘Into The Blue Again’ ilgākā laika periodā un, jo īpaši – salīdzinot ar apburošo un saturiski aizraujošo ‘Seal Beach EP’, spilgti nodemonstrē savu vājāko īpašību – nespēju parūpēties par papildus “apetītes” rašanos. Nē, nav tā, ka “no šī trauciņa kāds jau būtu ēdis”, taču, ja paturam prātā laba meistara zelta likumu – neko nesalabot līdz galam, lai parūpētos par savu klientūru, tad ‘Into The Blue Again’ nepilnu 53 minūšu ilgais skanējums nerada ilūzijas par to, ka šis ieraksts varētu pievienoties tiem prātā paliekošajiem izdevumiem, kurus atkal un no jauna ievietojot savā ierakstu atskaņotājā, rodas sajūta, ka “šo dziesmu es dzirdu pirmoreiz”, arī pēc tam, kad plate no biežās atskaņošanas jau gatava “uzteikt darbu”. Un tas Lavalles kontekstā ir jau bīstams aizrādījums.

Noklausies:

Always For You
[audio:TheAlbumLeaf_AlwaysForYou.mp3]

Red-Eye
[audio:TheAlbumLeaf_RedEye.mp3]

Wishful Thinking
[audio:TheAlbumLeaf_WishfulThinking.mp3]