Lai arī, domājams, nejauši, taču franču poproka grupas, režisores Sofijas Koppolas protežē “Phoenix” jaunākās studijas plates nosaukums jau pačukst priekšā, ka šeit būs darīšana ar grupas līdzšinējā daiļradē maz manītām muzikālām iezīmēm.

Tiem, kam grupas nosaukums neko neizsaka un kuri dažādu iemeslu dēļ ir palaiduši garām vispārējo “haipu” ap pieminētās Sofijas Koppolas kinofilmu “Lost In Translation” pirms trim gadiem, varu atgādināt, ka galvenokārt pateicoties grupas “Phoenix” dziesmas ‘Too Young’ klātbūtnei filmas skaņu celiņā, grupa izkaroja sev ceļu uz “augsto mūzikas sabiedrību”, kuru gan, tiesa, grupa nemācēja materializēt “vaska ritulīšos”, pēc gana veiksmīgās 2000.gada debijas ‘United’ 2004.gadā klajā laižot sapņaino ‘Alphabetical’, kurš tomēr nespēja pacelt grupu pāri saviem ierakstu izdevniecības brāļiem “Air”. Taču iespēja, manuprāt, bija.

Pēc divu gadu klusēšanas “Astralwerks” paspārnē nācis klajā grupas trešais albums ‘It`s Never Been Like That’. Un atkal jau rodas jautājums – kas īsti darās grupas dalībnieku prātos? Pēc pirmajiem plates akordiem par sevi piesaka griezīgas ģitāras teju vai “Beta Band” manierē, no “Phoenix” puses atstājot vien savdabīgās ritma partijas, kas vienīgās liek cerēt, ka albuma 37 minūšu ritējumā varbūt izdosies saklausīt arī tik sirsnīgās, naivās un jau iecienītās “franču skaņas” iezīmes. Arī sekojošais ‘Consolation Prizes’ piedāvā krietni “dusmīgāku” grupas “Phoenix” skanējumu, kurā dominē akustiskās un elektriskās ģitāras, vien pavadījumā – basa un bungu partijās iekļautos “knifiņos” – sazīmējot atsauces uz grupas iepriekšējo gadu skaņdarbiem.

Pavisam pārliecinoši pēc “sevis” grupa izklausās dziesmā ‘Long Distance Call’, kurā netrūkst ne grupas kontekstā tik pazīstamo, patīkamo matēto sintezatora toņu, ne arī no “Air” dziesmas ‘Alpha Beta Gaga’ aizgūta dziesmas ievada. Novadnieki taču… Tāpat ausīs iekrīt dziesmas ‘Sometimes In A Fall’ līdzība ar “Blur” ‘Coffee And TV’, kas būtībā nenozīmē piekasīšanos, bet gan uzskatāmāk raksturo to, kādu kursu savā jaunajā ierakstā uzņēmuši “Phoenix”.

Un tomēr. Pēc pirmās albuma noklausīšanās reizes minētās iezīmes lika atmest ar roku un savā ierakstu plauktiņā sameklēt to pašu ‘Alphabetical’, kura ‘Everything Is Everything’ ir gaudots līdzi arī pagājušā gada “Hurricane” festivālā. Atkārtoti iedziļinoties plates 10 kompozīcijās nekas nemainās un vēlme ‘It`s Never Been Like That’ nomainīt pret kaut ko citu no grupas ierakstu kataloga aug augumā. Iepriekš tik ļoti uz hītiem un atsevišķām āķīgām melodijām vērstā un tendētā grupa “Phoenix” savā trešajā studijas platē ir spērusi (vismaz mēģinājusi spert) lielu soli, laižot klajā nevis pāris hītus un tā saukto “album filler”, bet gan tikai “album filler”, kas bijis iecerēts kā albums ar savu ideju, koncepciju un dziesmu savstarpējām attiecībām.

Rezultāts ir kā minimums viduvējs – var meklēt vaininiekus, norāt producentu darbu vai kā citādi “kasīt grupas muguriņu”, taču patiesība ir rūgta un jāpieņem pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk – ir grupas, kas gadu gaitā rūpīgi meklē un atrod savu skaņu. Un ir tādas, kurām visticamāk vajadzētu apstāties pie savas debijas plates. Visskumjāk, protams, ir tad, ja šī debija ir bijusi tik sasodīti aizraujoša un daudzsološa kā “Phoenix” gadījumā.

Noklausies:

‘Consolation Prizes’
[audio:Phoenix_ConsolationPrizes.mp3]

‘Long Distance Call’
[audio:Phoenix_LongDistanceCall.mp3]

‘North’
[audio:Phoenix_North.mp3]