Uzreiz jau jāsaka godīgi – lielākā daļa no turpinājumā lasāmā nebūs nekas cits kā mēģinājums „savtīgi” izmantot savu stāvokli, aicinot pēc iespējas lielākam ļaužu pulkam pievērst uzmanību Beļgijas, šķiet, vienlaikus „visejošākajai” un vismazpopulārākajai mūzikas eksportprecei – grupai „Hooverphonic”.

Ja man būtu jānosauc slaveni beļģu mūziķi, pirmais prātā nāk nesen Rīgā sabijušais mutes ermoņiku meistars, džeza mākslinieks Tuts Tīlemans. Un tas arī ir viss. Protams, neskaitot beļģu kvartetu „Hooverphonic”, ar kura sapņu popmūzikas, elektroniska ambient un trip-hopa mikstūru es iepazinos līdz ar grupas otrā albuma – ‘Blue Wonder Power Milk’ – iznākšanu. Tā kā tieši pēc grupas debijas plates iznākšanas to pameta tās oriģinālsastāva vokāliste Līsje Sadonius, tad man gribot negribot „Hooverphonic” asociējas tikai un vienīgi ar ēterisko Geikes Arnēras (Geike Arnaert) balsi. Kura, uzreiz jāpiebilst, arī grupas jaunākajā, kopskaitā piektajā studijas albumā, ir tikpat spēcīga kā agrāk un tieši tāpat ir viens no centrālajiem faktoriem, kas izšķir „Hooverphonic” subjektīvu „atzīšanu” vai „neatzīšanu” par labu esam.

Beļģijā nācis klajā jau 17.novembrī, pārējo pasauli grupas jaunākais ieraksts – dubultalbums ‘No More Sweet Music’ sasniegs tikai nākamā gada sākumā. Tā pirmajā diskā atrodamas tipiskas „Hooverphonic” romantiskā triphopa vēsmas, kas grupu padara par vienu no pēdējo gadu spilgtākajām šī žanra apvienībām. Diemžēl joprojām jāturpina daudzpunkte aiz vārda „Portishead” – ja turpināsies klusums no Betas Gibonsas puses, tad tieši Geikes Arnēras virsvadītie „Hooverphonic” var kļūt par vieniem no centrālajiem pretendentiem uz „lietaino vakaru sāgas” titulu, kuru vismaz manā ierakstu pasaulē līdz šim bija aizņēmusi tieši „Portishead”. Taču, atgriežoties pie „Hooverphonic”, jāpiebilst, ka jau albuma sākumdaļā par sevi liek manīt ‘No More Sweet Music’ hipnotiskā daba (disku ievadošais ‘You Love Me To Death’ prātā pamatīgi atsauc „Dead Can Dance” daiļradi), kas savu virsroku ņem albuma beigu daļas spilgtākajā skaņdarbā ‘My Child’, kura „pinkfloidiskais” aranžējums spēj aplipināt uz ilgu laiku. Diska labā runā tā „uzaugošā” daba, kas liedz izvirzīt konkrētu viedokli par ierakstu jau pēc vienas tā izbaudīšanas reizes.

Izdevuma otrajā diskā, kuru, pretstatā dubultalbuma centralizētajam nosaukumam, sniegts apakšvirsraksts ‘More Sweet Music’, atrodamas visu albuma dziesmu remiksētas versijas oriģinālā secībā, visu remiksu autors – Alekss Kaljē (Alex Callier). Šeit pirmām kārtām uzmanību piesaista indiešu noskaņās veidotais ‘We All Float’ remikss, taču jāteic, ka priekš remiksu diska ‘More Sweet Music’ ir izdevies pat ļoti labs! Kas attiecas uz dubultalbumu kopumā, vēl ir pāragri veidot kādas nebūt „Hooverphonic” labāko albumu skalas (kuru augstākajā pozīcijā, domāju, tomēr joprojām mitinās ‘Blue Wonder Power Milk’) un diskutēt par ‘No More Sweet Music’ vietu tajās. Taču fakts, ka ieraksta potenciāls stiepjas stipri aiz tā sniegtajām divām aureālas baudas stundām, ir neapstrīdams.

Noklausies:

‘You Love Me To Death’
[audio:Hooverphonic_YouLoveMeToDeath.mp3]

‘No More Sweet Music’
[audio:Hooverphonic_NoMoreSweetMusic.mp3]

‘My Child’
[audio:Hooverphonic_MyChild.mp3]

‘We All Float (Remix)’
[audio:Hooverphonic_WeAllFloat(Remix).mp3]

‘No More Sweet Music (Remix)’
[audio:Hooverphonic_NoMoreSweetMusic(Remix).mp3]