Kā jau pierasts, ik pēc laiciņa Latvijas mūzikas ierakstu veikalu plauktus iekaro pašmāju mūzikas kritiķa un eksperta Klāsa Vāveres sastādītās „šūpuļdziesmu” izlases, šo – devīto reizi pievēršoties latviešu mūzikai.

Kā stāsta pats izlases autors, ideja par šādu disku ir teju vai tikpat sena, cik pašas izlases, taču nudien nav viegli 74 minūtēs satilpināt kaut daļu no tā, ko „vidusmēra latvietis” varētu iedomāties, runājot par vietējo mūziķu lieliskākajām šūpuļdziesmām.

Kad lieku reizi ir apjausts, ka šeit ir runa tikai par vienu, individuālu versiju, tad iespējams pievērsties nedaudz skrupulozākai diska „satura rādītāja” iztirzāšanai. Tā vien šķiet, ka Klāss, par atlases kritērijiem izvirzot dziesmu „nemirstību” un to spēju klausītājam likt justies brīvi, ir negribot nokļuvis strupceļā, jo (tici vai nē) šajā „turziņā” teorētiski iekļaujas pārāk daudz un dažādas melodijas. Rezultāta daudzpusība ir galvenais rezultāts, kas varbūt palīdzēs piesaistīt vairāk klausītāju uzmanību, taču atstās vīlušos tos, kuri paši šad un tad aiz gara laika mēdz veidot savas personīgās „labāko” dziesmu izlases.

Pēc izlases ievada – „Jauna Mēness” agrīno gadu veikuma ‘Nemanot’ (un nevis ‘Piekūns skrien debesīs’ vai ‘Pārcēlājs’) sekojošais ‘Viņi dejoja vienu vasaru’ kalpo kā pirmais klausītāja „sapurinātājs” – nav apšaubāma „Menueta” mīlas himnas iekļaušana šādā izlasē, taču laikam tomēr ne šajā vietā. Zigmara Liepiņa ‘Ķiršu lietus’ Noras Bumbieres izpildījumā uzvēdī kaut ko no Džoannas Baezas nolemtības (vai otrādāk?), savukārt Zigfrīda Muktupāvela ‘Ver Durvis Klusāk’ un jo īpaši Kaspara Dimitera fantastiskais „Krusta skolas” laika eposs ‘Glāze ūdens’ liek apjaust, ka albums būtu tikai ieguvis no iespējama divu kompaktdisku izdevuma. Jo šobrīd ‘Latviešu šūpuļdziesmas’ gan atbilst virsrakstam, taču krietni vairāk sliecas par labu vārda „neatkarīgās” iekļaušanai tajā. Ingus Baušķenieks, Hospitāļu iela, Imants Daksis, Haralds Sīmanis, Sīpoli, „Marana”, galu galā „Alis P” pārstāv gana „alternatīvu” vārda „šūpuļdziesma” definīciju un, salikti vienā katlā, nešaubīgi kļūst par patīkamākajiem un interesantākajiem diska momentiem. Taču jāpiekrīt, ka, atmetot ļoti diskutablo Aigara Grāvera versiju par tematu ‘Dūdieviņš’, kā arī nedaudz jau pārāk glorificēto „saviļņojošo” dziesmu, lielākajai daļai palicēju ir pilnas tiesības pieprasīt „latviešu šūpuļdziesmas” titulu.

Tiesa, atkal jau iespējams diskutēt par pārstāvēto mākslinieku kompozīciju izvēli – ja reiz šeit atrodam „Jauna Mēness” ‘Nemanot’ un Muktupāvela ‘Ver durvis klusāk’, tad kamdēļ ‘Kā senā dziesmā’, ‘Ziemeļmeita’ un ‘Pie baltas lapas’, jo gan „Remix”, gan arī „Jumpravas” un „Pērkona” fonotēkā atrodams krietns klēpis mazāk publisku un krietni „šūpuļdziesminieciskāku” melodiju. Protams, atkal jau aizmirsu, ka neviena netraucēts varu veidot kaut desmit izlases, kurā tik tiešām būs „manas dzīves ievārījums”. Taču nav iemesla nepiekrist, ka šībrīža eklektika – ar vienu kāju klasikā, ar otru – avangardā, nerada sāta sajūtu ne „puķu bērniem”, nedz klasisko vērtību patroniem.

Noklausies: ‘Kaspars Dimiters – Glāze ūdens’, ‘Ingus Baušķenieks – Rudens vējā’, ‘Alis P – Aizvējā’, ‘Marana – Tukšas Glāzes’

Saraksts:

1.Jauns Mēness – Nemanot
2.Menuets – Viņi dejoja vienu vasaru
3.Nora Bumbiere – Ķiršu lietus
4.Zigfrīds Muktupāvels – Ver durvis klusāk
5.Ainars Mielavs – Tu saviļņoji mani
6.Hospitāļu iela – Par kiosku
7.Kaspars Dimiters – Glāze ūdens
8.Ingus Baušķenieks – Rudens vējā
9.Mirdza Zīvere – Lūgums
10.Remix – Kā senā dziesmā
11.Aigars Grāvers – Dūdieviņš
12.Imants Daksis – Apziņas mijkrēslī pamostas bezgalība
13.Jumprava – Ziemeļmeita
14.Alis P – Aizvējā
15.Pērkons – Pie baltas lapas
16.Sīpoli – Daugaviņa
17.Ieva Akurātere – Reiz zaļoja jaunība
18.Haralds Sīmanis – Ezers
19.Marana – Tukšas Glāzes
20.Viktors Lapčenoks – Dziesmiņa par prieku