Ārkārtīgi populāri dzimtajā Īrijā, Dublinas indīroka kvintets (nejaukt ar tāda paša nosaukuma apvienību no ASV), par spīti nu jau sestajam izdotajam studijas albumam un līdz ar to beidzot sasniegtajai un ilgi gaidītajai popularitātei pārokeāna valstīs, neizceļas ar dižu pazīstamību pārējā, indīroku cienošajā Eiropā.

Jau albumu ievadošais ‘Happy’, kas savā būtībā ir lēna, meditatīva mīlas balāde, itin nemaz neliecinot par nosaukumā piesolītās laimes klātbūtni, liek saspicēt ausis un ieintriģē. Par laimi necenšoties klausītājam iesmērēt jau n reižu dzirdētus ģitāru rifus un ritma sekcijas (kas indīrokā arī nebūtu liels brīnums – subjektīvi, bet tā vien šķiet, ka lielākā daļa no tā, kas ir bijis sakāms šajā žanrā, jau ir atradis savu ceļu), ‘Burn The Maps’ apskaužami viegli un organiski spēj te sapurināt ar sparīgākām fūzētu ģitāru partijām (‘Dream Awake’), ļaujot vilkt paralēles par ar britu „Snow Patrol”, te atkal iemidzināt ar ļoti „Coldplay”-iskiem akordiem un Krisa Mārtina stila falseta piedziedājumu partijām (‘Trying’). ‘Finally’ ir visas nepieciešamās nekad neizdotas „Radiohead” ‘The Bends’ ēras B-puses iezīmes, kamēr septiņu ar pusi minūšu ilgais ‘Fake’, sevī ietverot arī gana skumju vijoles solo, pēc nepamanāma kāpinājuma kulminē labākajās „Elbow” tradicijās.

Kopumā plate ir ieturēta ļoti rāmā, pat meditatīvā noskaņā, kuras galvenais sekmētājs ir solista Glena Hansarda rimtais tenors. Pirmajā brīdī itin „ciets rieksts”, taču, dodot ‘Burn The Maps’ laiku, pēc pāris apgriezieniem disku atskaņotājā tas pārsteidz savu klausītāju ne tikai ar plašu salīdzinājumu klāstu, bet arī ar ļoti kvalitatīvu, pārdomātu un dvēselisku indīroka „simfoniju” visu ieraksta 12 skaņdarbu garumā.

Noklausies: ‘Trying’, ‘Fake’, ‘Sideways Down’, ‘Keepsake’