Beirut ‘March of the Zapotec/Holland EP’ (4,5/5)

“Kas īsti ir Zeks Kondons?” Tieši šis jautājums visvairāk nodarbina prātu, kad izdzirdēts šā jaunā Ņūmeksikas dziesminieka, pazīstama arī ar segvārdu “Beirut”, jaunākais divu EP jeb minialbumu izdevums. Labā atmiņā palicis šā jaunēkļa otrais ieraksts ‘The Flying Club Cup’ un tā skaudro skumju esence, ietērpta pa daļai Balkānu folkmūzikas, pa daļai pirmskara Francijas ielu muzikantu noskaņās. Jaunais dubult-EP šim jau tā sarežģītajam kokteilim pievieno divus kardināli atšķirīgus ierakstus – vienu, kurā Zeks Kondons folkmūzikas autentiskumā cenšas pārspēt Goranu Bregoviču un otru, kas pildīts apburošas elektronikas.

No vienas puses abi stilistiski tik atšķirīgie EP būtu jāaplūko atsevišķi. Taču liela daļa ‘March of the Zapotec/Holland EP’ burvības slēpjas tieši šajā kokteilī, nesavienojamo lietu savienojumā, kuram pa vidu sēž un smaida 23 gadus vecs dziesminieks, kura skruļļainajam smadzeņu podam, paredzu, šis ir tikai sākums.

Pirmajā – ‘March of the Zapotec EP’ Kondons, atšķirībā no sava debijas ieraksta ‘Gulag Orkestrar’, apjomīgās pūtēju orķestra partijas nav vis ieskaņojis savā guļamistabas studijā. Šoreiz talkā nācis “Jimenez Band” – 19 cilvēku orķestris, ko Kondons sastapis Meksikas dienvidos. Tur arī esot smelta iedvesma šai miniplatei.

Te, šķiet, atrodams vēl viens iemesls retoriskajam jautājumam šās recenzijas ievadā – kā pēc ceļojuma pa Meksiku, iespējams iedvesmoties un radīt teju vai nevainojamu Balkānu tautas mūzikas ierakstu, man līdz galam nav saprotams. Bet fakts ir neapstrīdams – nieka 15 minūšu ilgs, ‘March of the Zapotec’ ir pārpilns “skumjām trompetēm”, neštimmīgām klarnetēm, burkšķošām tubām, uz kuru fona kā punkts uz i ir medainais Kondona vokāls un saturiskā dzeja, kopā radot neglābjami skumju skaņu celiņu kādai vēl netapušai Kusturicas filmai “Underground” un “Arizonas sapņu” stilistikā. Intriģējoši, ne?

Un tad nāk otrais šā izdevuma ieraksts – ‘Holland EP’, kurā, muzikāli izsakoties, nav iespējams atrasties vēl tālāk no Bregoviča, Kusturicas vai Austrumeiropas kā tādas. Izteikti melodisks elektro-pops pa vidu starp “Kraftwerk” un “Boards Of Canada” nav gluži tas, ko gaidīju pēc iepriekšaprakstītā ievada.

Bet ģenialitāte slēpjas spējā laikus beigt un negaidīti sākt. Bez divdomībām. Skaidrs, ka neviens no abiem EP nespētu “izdzīvot” kā atsevišķs 30 minūšu albums. Un šādā skatījumā nemaz pat nevajag tos aplūkot. Tā klausītājs laupa sev šo burvīgo iespēju, paspēlēties ar savu prātu, uztveri un (ne tikai mūzikas) harmonijas izjūtu. Otrā EP vidū, ieskanoties tām pašām Balkānu trompetēm, kļūst skaidrs, ka domu brīvība/brīvdomība nav tikai provocējošs sauklis, bet gan fiziska sajūta. Fantastisks ieraksts!

Noklausies:

‘La Llorona’
[audio:Beirut_LaLlorona.mp3]

‘The Akara’
[audio:Beirut_TheAkara.mp3]

‘My Night with the Prostitute From Marseille’
[audio:Beirut_MyNightWithTheProstituteFromMarseille.mp3]

‘Venice’
[audio:Beirut_Venice.mp3]

4 thoughts on “Beirut ‘March of the Zapotec/Holland EP’ (4,5/5)

  1. Mans subjektīvais skatījums – “Gulag Orkestar” bija lielisks, otraa plate – nekaada, bet pedejais dubultEP – kkas pa vidu. Ne tur vairs “Postcards from Italy”, ne kā… Un tas Balkānu pseidofolks, manuprāt, sen vairs nav nekas oriģināls. Tāds nu man tas domas gājiens.

  2. Ar šo ierakstu bija dīvaini.
    Noklausījos vairākas reizes, bet nu pilnīgi paslīdēja garām.
    Nekas neaizķērās.
    Un tad vienu dienu “šafls” pēkšņi izmeta “The Akara” un tagad jau vairākas dienas netieku no tā gabala nost. Nu un pārējie gabali arī pievilkās klāt. Tiesa, elektronisko pusi īsti nevaru sagremot. Varbūt jāatrod tur savs “akara efekts”.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *