Formas uzvara pār saturu – tā četros vārdos gribētos raksturot jaunāko “Stereolab” plati. Puiši un meitenes krietni mazākā mērā te ir aizrāvušies ar muzikālās bohēmas konstruēšanu, tā vietā uzsvaru liekot uz daudzveidību un vārdu “interesants” tā ne-pārnestajā nozīmē. Es melotu, ja teiktu, ka albuma “baudāmībai” tas ir nācis par labu.

Protams, vēlmes un vajadzības ir visnotaļ subjektīva lieta. Tāpēc praktiski vienīgā vispārējā un daudz maz objektīvā patiesība ‘Chemical Chords’ sakarā ir tā, ka “Stereolab” ir beidzot radījuši savu pirmo postrokoperu. “Nieka” 16 dziesmas nepilnas stundas laikā – tas nozīmē neierasti īsas divu, trīs minūšu dziesmas, kuras katra ieskicē savu tēmu, savu noskaņu, īpaši neiespringstot par kaut kādu tur atvasināšanu vai harmonisku dziesmas attīstību līdz “uzvarošajam” finālam. Nav, protams, tā, ka “Stereolab” iepriekšējie ieraksti būtu ļoti aizrāvušies ar šāda veida episkām melodijām, taču tik ļoti filmas skaņu celiņam līdzīgi ieraksti arī šo mūziķu diskogrāfijā nav iepriekš manīti.

Tagad pie subjektīvā. No dažādības līdz sadrumstalotībai nu galīgi nav tālu, un man personīgi šķiet, ka “Stereolab” šo robežu ir pārkāpuši, radot “uz papīra” aizraujošu, taču praksē nemaz ne tik baudāmu albumu. Protams, ja samazinām savas augstās prasības – albums ļoti viegli paslīd gar ausīm un rada patīkamu auru, kad fonā atskaņots a)mašīnā vai b)atbilstošas tematikas ballītē, taču man personīgi roka neceļas vienā teikumā blakus likt vārdus “Stereolab” un “fona mūzika”.

Ja pasaule būtu daudz labāka vieta, tad šis pēc gadiem tiktu saukts par “Stereolab” slaveno radiohitu jeb singlu albumu.

Noklausies:

‘The Estatic Static’
[audio:Stereolab_TheEstaticStatic.mp3]

‘Self Portrait with Electric Brain’
[audio:Stereolab_SelfPortraitWithElectricBrain.mp3]

‘Cellulose Sunshine’
[audio:Stereolab_CelluloseSunshine.mp3]