Ja pagājušā gada 17.martā, iesildot grupas “Depeche Mode” koncertu Rīgā, grupu “The Bravery” pamanīja un saprata tikai retais, tad grupas ilgi gaidītā otrā plate varētu nākt talkā visiem tiem, kam grupas līdzšinējā disko-indie-roka un punk mikstūra šķita pārāk “ciets rieksts”.
Tas nenozīmē, ka “The Bravery” arī izdomājuši “sekot naudai” un pārkvalificēties par ašpadsmito versiju par “Fall Out Boy”. Tik traki vēl nav. Taču vieglāka šo Ņujorkas puišu daiļrade ir kļuvusi nenoliedzami. Un šoreiz tā nav tikai un vienīgi slikta ziņa.
Īss skrējiens cauri plates 12 kompozīcijām varētu nest kādu skaidrību tajā, uz ko pašlaik “tēmē” grupa “The Bravery”. Plati ievada pusminūti ilgs ērģeļu intro, kura tēmu turpina izteikti melodiskais un pilnskanīgais, lēna roka ritmā veidotais ‘Believe’, kurš savu klausītāju atrod, pateicoties grupai raksturīgajam daudzbalsīgajam panta (nevis piedziedājuma) izpildījumam. Un, jā – var piekrist dažviet fanu lapās lasāmajam pa-pusei-pārmetumam par līdzībām ar “The Killers” elektronisko pop-roku.
‘This Is Not The End’ apkopo visu pozitīvo, kas raksturīgs tādām grupām kā “Kaiser Chiefs” vai “Franz Ferdinand”, bet ne pašiem “Bravery” (jo īpaši, ja atminaties grupas debijas singlu ‘An Honest Mistake’). Te nu jāsaka kā vecajā jokā: “Zirgu zini? Nu nemaz nav līdzīgs…” Sema Endikota vokāls prātā raisa asociācijas ar “Hope Of The States” solistu Semu Hērlihiju un šai līdzībai likumsakarīgs ir arī dziesmas pavadījums – agresīvs un vienlaikus mazliet “noguris” indie roks ar stīgu un klavieru iespēlēm. Priekš radiohīta – tieši laikā, bet “The Bravery” kontekstā – dalītas emocijas raisošs.
Plates vidusdaļā atrodamais, vasarīgais un līdzi svilpojamais diskopops ‘Bad Sun’, šķiet, arī nosaucams par plates labāko momentu, ko mazliet, tautas valodā izsakoties, “izčakarē” albuma pirmais singls ‘Time Wont Let Me Go’ (skat.video). Lai arī vienkāršs, skaists un melodisks, tomēr pārāk jau nu vienkāršā valodā veidots ir jauno “The Bravery” skanējums.
[youtube H5ZxQ8tnAG8 nolink]
Akustiskās ģitāras caurvītajā grēksūdzē ‘Tragedy Bound’ tomēr izdodas sadzirdēt grupas jaunā skanējuma pozitīvās īpašības – vieglumu un spēju izklausīties nepārspīlēti. Savukārt sekojošais ‘Fistful Of Sound’, kas nenoliedzami pretendē uz nākamā plates singla titulu, ļauj pavisam skaidri formulēt, kāpēc pat īsteni “The Bravery” cienītāji ‘The Sun And The Moon’ neiekrāmēs dziļi savā ierakstu plauktā un nevilšus sevi pieķers itin bieži pie sevis dungojot še gana bieži atrodamās “pielīpošās” melodijas. Jo arī tādas ir jāmāk radīt, un “The Bravery” savā otrajā studijas platē tas ir izdevies – izvairoties no pārlieku “populārzinātniska” skanējuma, piedāvāt dungojamu, dejojamu un garastāvokli uzlabojošu, “nesamudrītu” indie roku.
Noklausies:
‘Believe’
[audio:TheBravery_Believe.mp3]
‘Bad Sun’
[audio:TheBravery_BadSun.mp3]
‘The Ocean’
[audio:TheBravery_TheOcean.mp3]