“But i spent all my money on this cracked up piece of shit, called the base guitar” – tā sava debijas albuma ievadā, attaisnojoties, kāpēc izgāzies viņa plāns “visus apšaut”, duetā ar jau piesaukto mūzikas instrumentu dzied Džeimijs T – jaunā britu mūzikas cerība no Vimbldonas.

Pirms šo rindu lasītājs ir smagi nopūties, ieraudzījis pēdējā laikā tik bieži lietoto vārdu savienojumu “jaunā britu mūzikas cerība” (tie briti tāda skumja tauta, acīmredzot – visu laiku pavada vienās veltās cerībās…), jākonkretizē, ka, par laimi, šeit nav runa par kāda realitātes šova uzvarētāju vai ko tikpat paredzamu. Nē, šoreiz laikraksts “NME” uzdrīkstējies “next big thing” uzlīmīti pielipināt nevienam citam kā vienkāršam, 21 gadu vecam britu puisim, kas bērnībā ir cietis no panikas lēkmēm (no tā arī plates nosaukums) un kura muzikālā daiļrade salīdzināta vienlaikus ar “The Streets” Maiku Skineru, Billiju Bregu un Džo Strammeru vienā komplektā.

Lai arī tēlaini aprakstītais plates ievadskaņdarbs nudien rada aizdomas, ka viss albums sastāvēs no izteikti urbāniem tekstiem, kuru runas maniere attāli var būt būtu pieskaitāma hiphopa stilistikai, kurus pavada basģitāras strinkšķināšana. Taču tā, par laimi vai par nožēlu, nav. Albums, tiesa, ne mirkli nezaudē savu “ielas” skanējumu, kas jo īpaši saklausāms dziesmu tekstos (tiktāl par Maiku Skineru), tomēr kopumā ‘Panic Prevention’ ir pārsteidzoši melodisks un dažāds. Vismaz lielākā plates daļa.

Diska otrais skaņdarbs ‘Salvador’ ir tipisks 80./90.gadu mijas britu roks a-la-“The Clash” toņos, savukārt turpinājumā Džeimijs T pievēršas Meisijas Grejas vokāla un dziesmu noskaņas atdarināšanai, kas rezultātā vainagojas vienā no dzīvespriecīgākajām plates kompozīcijām – ‘Calm Down Dearest’ (skat.video):

[youtube H-FZ2eIM9yQ nolink]

Plates vidusdaļā, kompozīcijā ‘Back In The Game’ Džeimijs atkal pievēršas duetam ar akustisko basu un ja plates ievads vēl izklausījās pēc “savdabīga” eksperimenta, tad šo jau var nosaukt par pilnasinīgu dziesmu, turklāt skaistu. Lielu daļu albuma dziesmu caurvij minimālistisks sintezatoru izmantojums – tāds tipisks “Casio” tonis, taču tas eleganti sapasē ar raupjajiem Džeimija tekstiem un vieglajiem, dejojamie ritmiem (spilgtākais piemērs – dziesma ‘Sheila’). Ar katru jaunu plates klausīšanās reizi Džeimiju T patiesi aizvien veiksmīgāk izdodas “ieraudzīt” Džo Strammera mūzikas stilistikas kontekstā.

Pilnai laimei vēl varētu vēlēties aizraujošāku albuma izskaņu – ‘Dry Off Your Cheeks’ pankroka stila vokāls un stampājošais pavadījums uzdzen žāvas stipri pirms četru ar pusi minūšu ilgā opusa beigām (situāciju mazliet uzlabo veltījums Tērneru ģimenei dziesmā ‘Ike & Tina’, kurš albuma versijā nestāv blakus dziesmas koncertizpildījumam, kas skatāms augstāk, liekot atzīt Džeimija T “dzīvā izpildījuma” potenciālu), savukārt sešas minūtes ilgā parafrāze par Ališu Kīzu dziesmā ‘Alicia Quays’, par spīti savam askētiskajiem sintezatora piesitieniem piedziedājumā, vienkārši “nepavelk” līdz plates pirmās puses gana augstajam kreativitātes līmenim.

Iespējams, tikai tas liedz pievienoties kopējam “haipam” šī mākslinieka nākotnes slavēšanā. Kā arī mazliet subjektīvā atziņa, ka pašlaik Džeimijs T tā īsti neiekļaujas nevienā žanrā – vienā mirklī puisis atklāti pretendē uz “urbāno” mūziku, nākamajā jau pievēršas pankroka ritmiem un postpanka dziesmu uzbūvēm. Tiesa, domāju, ka par gaišu nākotni puisim nav jāskumst, jo, acīm redzami – viņam pietiek gan nekaunības, gan brīvdomības, gan arī asprātības, lai duetā ar savu basģitāru vēl paspētu savus kalnus apgāzt.

Noklausies:

‘Brand New Bass Guitar’
[audio:JamieT_BrandNewBassGuitar.mp3]

‘So Lonely Is The Ballad’
[audio:JamieT_SoLonelyIsTheBallad.mp3]

‘If You Got The Money’
[audio:JamieT_IfYouGotTheMoney.mp3]