Ja nu kādam neticīgajam vajadzīgs taustāms pierādījums šābrīža mūzikas aizvien pastiprinātai “kāpšanai ārpus” iepriekšpieņemtām mūzikas žanru robežām, radot aizvien vairāk ierakstus, kurus tā īsti nevar ierindot nevienā kategorijā, tad ASV apvienības “Of Montreal” astotais studijas albums ir ļoti spilgts piemērs tam.
Lai arī ‘Hissing Fauna, Are You the Destroyer?’ izteikti harmoniskās un vasarīgās melodijas (kaut kas pa vidu starp “Belle And Sebastian”, “bītliem” un Saimonu un Garfunkeli) būvētas pa virsu elektroniskiem disko ritmiem, ar to ir par maz, lai daudzmaz precīzi raksturotu to, kas darās 12 dziesmu un nepilnu 52 minūšu plašajā ierakstā.
Pirmais, kas piesaistīs “Of Montreal” daiļradi iepriekš nepazinuša klausītāja uzmanību noteikti būs diezgan ēteriskās (lai neteiktu – narkotiskās) daudzbalsīgās vokāla partijas, kas variē no aptuveniem ņaudieniem, spiedzieniem, un bērna dūdošanas albuma ievadā (nu labi, to īsti nevar pieskaitīt pie vokāla, bet fakts kā tāds ir patiess) līdz pat tipiskai, indīroka stilistikai atbilstošai dziedāšanas manierei – mazliet pārspīlētas bravūras, kuru vietumis papildina balansēšana uz sparīgas dziedāšanas/kliegšanas robežas.
Tas viss ne vien reizēm ir atrodams pat vienas dziesmas ietvaros, bet arī, kā vēlāk izdodas uzzināt, ir tikai viena cilvēka darba auglis – grupas “Of Montreal” līderis Kevins Bārnss, pārvācoties no Atēnu pilsētas ASV Džordžijas štatā uz Norvēģiju, paņēmis līdzi ne tikai savu ģimeni, bet arī, tēlaini izsakoties – visu grupu “Of Montreal”, vienpersoniski kļūstot par tās solistu, taustiņinstrumentālistu, ģitāristu un visām pārējām personām vienlaikus (pateicoties šim faktam, mūzikas medijs “Pitchforkmedia” jauno “Of Montreal” plati nosaucis par “break-up album” – termins, kura attālinātā līdzība ar “pēdējās nakts seksu” neprasa tālākus paskaidrojumus). Likumsakarīgā pastiprinātā elektronisko izteiksmes līdzekļu – semplu, sintezatoru, elektronisku ritmu klātbūtne arī ir nosaucama par lielāko pārmaiņu grupas skanējumā. Apliecinājumam – ieskats albuma pirmā singla ‘Heimdalsgate Like A Promethean Curse’ videoklipā, kas, jāteic, vēl ir viens no plates vispieradinātākajiem opusiem (ko nevarētu teikt par pašu video):
[youtube 5VeIL7juFE0 nolink]
Papildus visam minētajam, grupa, kas iepriekš pārstāvējusi indie/twee-pop stilu, nu ir iegrimusi diezgan dziļā psihodēlijā (vietumis dzirdētas arī atsauces uz Vesa Andersona daiļradi), taču rezultāts ir drīzāk komplimentus, nevis jautājumus izsaucošs. Spilgtākais šajā kontekstā minamais skaņdarbs ir ‘Faberge Falls For Shuggie’, kurā vienkopus saklausāmas gan klarnešu un stīgu ansambļu iespēles, attāli džeza stilistikā bāzēti ritmi, nenoskaidrojamā toņkārtā izpildītas vokālās partijas un dažnedažādi sempli, atbalsis un tamlīdzīga veida tehniski iestarpinājumi.
Rezultāts ir tikpat nesaprotams kā ‘Hissing Fauna, Are You the Destroyer?’ kopumā – prātā šaujas a.god. mākslinieka Robija Viljamsa Albertholas koncertā izmantotais salīdzinājums par cilvēka sejas izteiksmi, kad tas saodis ko tādu, ko viņam teorētiski nevajadzētu saost, taču kaut kādā mērā viņam tas pat patīk. Tad nu ar “Of Montreal” ir līdzīgi – brīžiem tipiskā fankmūzikas noskaņā (‘Labrinthian Pomp’), brīžiem atkal rosinot ieteikt albumu visiem “The Knife” cienītājiem (‘A Sentence Of Sorts In Kongsvinger’, ‘Cato As A Pun’), albums ir īstens kārums ikvienam, kas kāro pēc kvalitatīvas “oriģinālliteratūras”, kuras pavadījumā apbrīnot to cilvēku, kurš savā smadzeņu podā spējis radīt ko vienlaikus tik šizofrēnisku un skaistu kā ‘Hissing Fauna, Are You the Destroyer?’.
Noklausies:
‘A Sentence Of Sorts In Kongsvinger’
[audio:OfMontreal_ASentenceOfSortsInKongsvinger.mp3]
‘Labirinthian Pomp’
[audio:OfMontreal_LabirinthianPomp.mp3]
‘Faberge Falls For Shuggie’
[audio:OfMontreal_FabergeFallsForShuggie.mp3]