Nedaudz “izkāpjot ārpus” ierastā mūzikas formāta, kas pārstāvēts šajā ierakstu apskatu sadaļā, vēlētos vērst uzmanību uz muzikālās apvienības “GWAR” daiļradi, kas visai spilgti attēlota jaunākajā kolektīva ierakstā ‘Beyond Hell’.
Projekta “GWAR” (vairāku iemeslu dēļ to nevar nosaukt par grupu) biedējošais nosaukums ir vārdu savienojuma “Ak, Dievs, cik šausmīgs troksnis!” (“God What an Awful Racket”) abreviatūra un tas ir tikai sākums visai šai “Spinal Tap” veida parodijai par “thrash” metālu. Pati apvienība, sākotnēji iecerēta kā mārketinga stratēģijas eksperiments, radusies Virdžīnijas sadraudzības universitātē Ričmondā, sanākot kopā vairākiem mākslas studentiem, mūziķiem un – jā, pat dejotājiem.
Grupa uzreiz pēc tapšanas nāca atklātībā ar sāgu, ka viņi esot starpplanētu kareivji, Antarktikā iesprostotu citplanētiešu atvases, kas veidoti no visuma atkritumiem. Minētie citplanētieši – “GWAR” senči, kas, cik var noprast, joprojām mitinās Antarktikā, sūtīti uz zemi, lai seksuāli pazemotu un/vai iznīcinātu cilvēkus. Visi grupas dalībnieki ir “apbruņojušies” ar pseidonīmiem – tā grupā dzirdams vokālists “Oderus Urungus”, ģitārists “Balzaks – nāves žokļi”, “Skaistulis varenais” (iespaidīgāks ir šā basista pseidonīma angliskais variants – “Beefcake The Mighty”) un bundzinieks “Džizmaks Strūkla” (burtisks tulkojums no “The Gusher”, kas slengā nozīmē arī “jūsmotājs”, taču “Strūkla” izklausās iespaidīgāk). Nav nepieciešams “līst” dziļāk “GWAR” biogrāfijas labirintos, lai saprastu, ar ko šoreiz ir darīšana.
Mana pirmā iepazīšanās ar “GWAR” daiļradi bija salīdzinoši nesen, kad manās rokās nonāca “GWAR” 1990.gada plate ‘Scumdogs Of The Universe’, kas man tika stādīta priekšā kā “pilnīgi psihisks metāls”. Tas nebija tālu no patiesības – tā arī nevarēju plati vienā rāvienā noklausīties no A līdz Z. Taču nevis “metāliskuma”, bet gan “psihiskuma” dēļ – tā īsti nav iespējams definēt, vai “GWAR” būtu uztverami nopietni vai arī ne.
Lai kā arī nebūtu, grupa savos retajos “atļautajos” koncertos (par pagānu rituālu atdarināšanu uz skatuves grupa ir izpelnījusies, šķiet, vairāk tiesu darbu nekā jebkura cita šajā žanrā muzicējoša apvienība) ir pierādījusi, ka vairāk “spiež” uz vizuālo, nevis muzikālo kreativitāti. To apliecina kaut vai tas, ka 1993.gadā grupa nominēta pat “Grammy” balvai par grupas koncertfilmu “Phallus In Wonderland”.
Arī jaunākais grupas veikums – “konceptalbums” (kā to sauc pati grupa) ‘Beyond Hell’, savā būtībā ir rokopera (šajā gadījumā gan precīzāks būtu vārdu savienojums “metālopera”), kuras ārkārtīgi oriģinālais un plašais scenārijs stāsta par to, ka cilvēki ir sadusmojušies uz šīm citplanētiešu atvasēm un liek tām slēpties pazemes katakombās. Tajās savukārt grupa satiekas aci pret aci ar Lielo Ļauno, kurš grupai nu ir jāuzveic. Pat daudzām Holivudā tapušām kinolentēm nav tik aizraujoša sižeta līnija!
Tiesa, jāpiekrīt grupas fanu forumos lasītajām atziņām – disks ir ciešams materiāls, lai uzsāktu savu iepazīšanos ar apvienību “GWAR”. Jebkādu citādu mērķu vadīta šī 45 minūšu ilgā materiāla klausīšanās ir gluži bezjēdzīga, jo priekš “thrash” metāla ‘Beyond Hell’ ir krietni vien pa vieglu (pēc dažu albuma minūšu “paciešanas” kāds mans kolēģis secināja: “tā jau tāda popmūzika vien ir”), savukārt metālmūzikas parodiju žanrā krietni lielāki meistari ir “Laibach”, kuri lielās dozās ir arī paciešamāki par “GWAR”.
Situāciju neglābj arī diska noslēgumā atrodamā ‘School`s Out’ kaverversija, kas arī nav īpaši aizraujoša. Taču, ja gadījumā esat jautrā prātā, bet ārā ir draņķīgs laiks un arī gadi vairs neatļauj rītačībās ziemas rītā doties četrus kilometrus pēc šņabja vai sasparoties uz kaimiņu mājas “iesaiņošanu” tualetes papīrā, “GWAR” varētu sniegt nepieciešamo emociju klāstu. Tikai lietot ar mēru, lūdzu!
Noklausies:
‘War Is All We Know’
[audio:GWAR_WarIsAllWeKnow.mp3]
‘Go To Hell’
[audio:GWAR_GoToHell.mp3]
‘One Who Will Not Be Named’
[audio:GWAR_OneWhoWillNotBeNamed.mp3]