Pašās janvāra beigās sevi piesaka vēl viens šogad potenciāli aktuāls vārds mūzikā – klajā nāk britu “dancepop” apvienības “Infadels” debijas albums ‘We Are Not The Infadels’.

Parasti debijas albumus ievadošais furors ap pirmajiem grupas izdotajiem singliem “Infadels” gadījumā diezgan lielā mērā izpalika – pagājušā gada septembrī klajā nākušais grupas pirmais skaņdarbs ‘Jagger `67’, gluži kā 23.janvārī izdotais ‘Can`t Get Enough’ neiekļuva britu singlu topa pirmajā četrdesmitniekā, neliekot prognozēt īpaši “pārsteidzošu” nākotni no Heknijas nākušajai četrotnei.

Taču izmisums vai nepiepildītas ilgas nav tie vārdi, kas nāk prātā, klausoties britu elektroniskā roka “zaļknābju” debijas platē ‘We Are Not The Infadels’. Šeit Austrumlondonas zēni demonstrē sevi visā savā neierobežotajā naivumā un ticībā, ka mūzika, kuras saknes meklējamas “Happy Mondays” daiļradē, joprojām var būt aktuāla zemē, kurā vēl salīdzinoši nesen “popkornisms” mūzikā sevi pieteica rindās “putni lidoja no pazemes” (“birds came flying from the underground”).

Par laimi nemaz necenšoties pretendēt uz sev pārāk augstiem plauktiem, piemēram, “Underworld” virzienā, “Infadels” savā šībrīža daiļradē gana veiksmīgi miksē rokmūzikas, elektronikas un deju ritmu valodu, kas albumu ievadošo ‘Love Like Semtex’ padara par vienlīdz ausīm tīkamu kā “Electric Six”, tā, piemēram, “The Killers” cienītājiem. ‘Girl That Speaks No Words’ paliek atmiņā, pateicoties tā a-la “Primal Scream” skanējumam, kas albumā, diemžēl, sastopams vien paretam. Gluži citādāku, lirisku un nedaudz pat depresīvu skanējumu (gluži kā “Placebo” smeldze, noformulēta Erlanda Oja izteiksmes līdzekļiem) piedāvā ‘Murder That Sound’, ļaujot albumu nosaukt par daudzveidīgu šī vārda labā nozīmēm tomēr pārāk paredzamu un pliekanu priekš kādas grupas debijas ieraksta.

Noklausies:

‘Love Like Semtex’
[audio:Infadels_LoveLikeSemtex.mp3]

‘Girl That Speaks No Words’
[audio:Infadels_GirlThatSpeaksNoWords.mp3]

‘Murder That Sound’
[audio:Infadels_MurderThatSound.mp3]