Vai kāds maz atceras šo Longailendas kvartetu? Tas taču patiesībā nemaz nebija tik sen, kad ekscentriskā grupas “Wheatus” vokālista Brendana Brauna cukursaldais smaids un nesajaucamais falsets piepildīja teju vai visus masu saziņas līdzekļus un aicinājumam kopā doties baudīt “Iron Maiden” koncertu (‘Teenage Dirtbag’) bija gatavas bez apdomas piekrist tūkstošiem mazu, nepilngadīgu meitenīšu.

Taču kā izskaidrot faktu, ka grupas šogad nu jau otrais klajā nākušais ieraksts ‘Too Soon Monsoon’, gluži kā tā priekšgājējs, 19.aprīlī klajā nākušais ‘Suck Fony’, ierakstu veikalu plauktos ir meklējams ar palielināmo stiklu (ja vispār atrodams) un grupas tik skaļā debija ir neizbēgami nogrimusi mūzikas aktualitāšu regulārajā plūsmā?

Atbildi uz minēto pseido-retorisko jautājumu sniedz jau pieminētais šī albuma priekšgājējs ‘Suck Fony’, precīzāk, tā pirmajā brīdī neizprotamais nosaukums. Atliek vien apmainīt abu vārdu pirmos burtus un – miniet nu! – kura liela ierakstu kompānija ir izvedusi grupas dalībniekus no pacietības? Vēl daži fakti, piemēram, tas, ka grupas piecus gadus (kopš 2000.gada paštitulētā debijas albuma) gaidītais otrais albums ticis izdots nevis izdevniecības “Columbia” paspārnē (kā pirmās grupas plates gadījumā), bet gan grupas privātajā “offšora” izdevniecībā “Montauk Mantis” Lielbritānijā, un viss lēnām kļūst skaidrs.

Un laikam taču jāpiekrīt, ka cilvēks ar spītu un skaidru mērķi prātā ir krietni bīstams, it īpaši, ja viņa mērķis ir iespļaut sejā vienam no lielākajiem šobrīd pastāvošajiem mūzikas leibliem pasaulē. ‘Suck Fony’ sekoja uz pēdām albumā ‘Wheatus’ piedāvātajam mažorīgu ģitāru partiju un lipīgu melodiju caurvītajam poprokam, ļaujot to uzskatīt par ļoti veiksmīgu grupas daiļrades turpinājumu, lai arī vairākus gadus par vēlu – arī ASV nu jau bija sasniedzis Apvienotās Karalistes “jaunais vilnis” grupu “Franz Ferdinand”, “Bloc Party” un “Kaiser Chiefs” izskatā. ‘Too Soon Monson’ nav ne par kapeiku sliktāks un vēl baudāmāku to padara apziņa, ka grupa arī šo plati izdevusi un producējusi pašu spēkiem, par spīti tam joprojām spējot radīt vienas no pēdējā laika satriecošākajām “svilpo-līdz” stila popmelodijām.

Pēc atkārtotas ieraksta izbaudīšanas prātā iešaujas “Chumbawamba” pagājušā gada ieraksts ‘UN’ ar tā brīvdomīgajiem dziesmu tekstiem, taču pieļauju, ka šādas asociācijas ir dziļi individuālas, tāpēc neaizraušos, ļaujot par tematu “Fountains of Wayne” vs. “Wheatus” izteikties citiem. Katrā gadījumā šeit neatrast ne smakas no komercijas un vēlmes iekarot kādu vēl nesasniegtu tirgus daļu vai radīt par sevi konkrētu priekšstatu un – pasarg` Dies` – attaisnot ierakstu kompānijas ieguldītos līdzekļus. Atbrīvojis prātu no tamlīdzīgām blēņām, Brauns turpina izkopt savu stāstnieka talantu, savā mūzikā apdziedot bērnības dēkas un mūsdienu mīlas sāpes, taču šī sevi jau absolūti izsmēlusī (vismaz mūzikas pasaulē) tematika, pasniegta “a-la-Brauna” gaumē, tas ir – manierē, kādā tavs labākais draugs tev pa telefonu pirmdienas pusdienu pauzē smejoties atstāsta pagājušās nedēļas nogales aizraujošākos notikumus – kļūst apbrīnojami dzīva, teju vai fiziski sajūtama, gluži kā visa “Wheatus” šībrīža daiļrade kopumā. Laikam vārda “neatkarīgs” daudzās nozīmes spēs visveiksmīgāk raksturot izjūtas klausoties ‘Too Soon Monson’. Pārējais jau ir gaumes jautājums.

Noklausies:

‘Something Good’
[audio:Wheatus_SomethingGood.mp3]

‘The London Sun’
[audio:Wheatus_TheLondonSun.mp3]

‘I Am What I Is’
[audio:Wheatus_IAmWhatIIs.mp3]