Latvijas kontekstā šie vīri ir mūžam aktuāli. Nākamā gadā solot jau trešo reizi viesoties galvaspilsētas uz to brīdi jau lielākajā hallē, Bazildonas sintīpopa senu dienu varoņi allaž solīja nenodot savus ideālus un sapņus, tomēr, šķiet, visu šajā kontekstā pateica nu jau priekšpēdējais trio ieraksts ‘Exciter’.

Taču ne gluži. 1997.gada albums ‘Ultra’ lika pat rūdītiem grupas faniem samierināties ar apziņu, ka labākie grupas “Depeche Mode” albumi jau ir viņu īpašumā un šis ir tikai ļoti pieklājīgs punkts uz “i”, iezīmējot neizbēgamo – jaunu, mūsdienīgāku vēsmu ieplūšanu grupas mūzikā, kurā jau uz to brīdi bija palicis gana maz “jaunā viļņa” gara. Nemaz necenšoties būt principiāls, 2001.gada ‘Exciter’ pat neiegādājos. Tā vietā plates iznākšanas dienā parakājos rakstāmgalda atvilktnē un dienas otro pusi pavadīju baudot līdz “baltai lentai” nodrillēto ‘Music For The Masses’ kaseti. Un jutos kā mājās, ļāvos domai, ka ja ne nākotnē “būs”, tas vismaz pagātnē “ir bijis”, un ir bijis labi.

Ziņas par jauna, kopsummā 11 studijas albuma izdošanu kontekstā ar visu iepriekš minēto loģiski neradīja sajūsmas spiedzienus vai jebko tamlīdzīgu. Domāju, ka ikviens, kas sevi necili vēlas saukt par grupas “cienītāju” vai pat nedaudz intīmāk – “mīļotāju”, neloloja nekādas cerības. Pirmais singls šo domu gaitu nedaudz saraustīja. Personīgi nepiekrītu, ka tas būtu pārlieku popsīgs; tiesa, muzikālā ziņā mēģinot operēt ar līdzīgiem izteiksmes līdzekļiem kā slavenais ‘Enjoy Of Silence’ (nez kāpēc tā bija pirmā doma, pirmais prātā ienākušais salīdzinājums, izdzirdot ‘Precious’ – varbūt pie vainas ļoti līdzīgā ritma un melodijas uzbūve), “desmitnieku” liedz sasniegt Deiva Gahana “patosainā” dziedāšanas maniere, kas, kā lai saka, īsti viņam nepiestāv. Protams, vecums nenāk viens un varbūt man tā individuāli, tomēr krietni labāk pie sirds man iet “SOFAD” tūres Deivs Gahans, nekā ‘I Feel Loved’ Deivs Gahans. Un tie, starp citu, ir divi dažādi cilvēki, vismaz muzikālā ziņā noteikti. Iebilde par Gahana dziedāšanas manieri, šķiet, kļūst arī par galveno un vienīgo nopietno iebildi jaunā albuma – ‘Playing The Angel’ sakarā.

Nez, vai tas ir plates producenta Bena Hiljera nopelns, jo ar grupām “Elbow”, “Blur” un “Doves” strādājušā producenta pieskārienā nudien ir kas smeldzīgs – visu pieminēto grupu gadījumā līdzšinējā “sadarbība” ir vainagojusies ar rezultātu, ko vispilnīgāk raksturo frāze “romantiskās skumjas”. Arī šī reize nav izņēmums un, iespējams, gaidītā, necerētā, bet visādā ziņā atzīstamā grupas atgriešanās pie analogā sintezatoru skanējuma un semplu izmantojuma arīdzan šai atziņai pievieno savu “svaru”, tomēr pārliecība, ka ‘Playing The Angel’ ir nevis labākais, bet gan drūmākais grupas ieraksts kopš “Violator” laikiem aug augumā ar katru albuma “konsumēšanas” reizi. Varbūt tāpēc ‘Playing The Angel’ katrā tā dziesmā atsauc prātā neskaitāmas “senu dienu atmiņas”.

Par disku ievadošajā ‘A Pain That I`m Used To’ dzirdamo fūzēto ģitāru nemaz nerunāsim – tā šeit ievietota speciāli, kaitinot visus ‘I Feel You’ pārzinātājus. Tā, piemēram, ‘Suffer Well’ pavadījuma ritms izraisa smaidu – tas taču ir ‘A Question Of Time’! Gora tradicionālā ģitāra, atgādinot par “SOFAD” laikiem, dziesmai pievieno nedaudz citu noskaņu, simboliski izsakoties, dziesmā “nomācot” astoņdesmito gadu skanējumu, tomēr vietām ālujot prātā ieskanēties ‘Blasphemous Rumours’ akordiem.

Turpinot ceļu ‘Playing The Angel’ ieraksta skaņdarbu sakņu meklējumos, ausīs iekrīt viens no albuma apslēptajiem spīdekļiem – Gora dziedātais ‘Macro’, kurā savukārt ieskanas albuma ‘Ultra’ personīgi manis īpaši iecienītā opusa ‘Freestate’ depresīvā nots. Allaž ir bijis skaidrs, ka tieši Mārtina Lī Gora – “muzikālā vientuļnieka” meklējumi ir vainagojušies lieliskākajos “Depeche Mode” skaņdarbos (nevis hītos, tos izskaitļo un ģenētiski modificē producentu armijas) un ‘Macro’ ir jo spilgts apstiprinājums šai tēzei.

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik liels, cik lieli viņa darbi. Līdzīgi ir ar cilvēku sapņiem un ideāliem – līdz ar to nāvi iekšēji “iet bojā” arī pats to autors. Un “Depeche Mode” gadījumā nav iespējams klausīties ‘Playing The Angel’ un neatcerēties tos sapņus un ideālus, kuru tapšanā ir tiešā veidā atbildīgi skaņdarbi ‘In Your Room’, ‘Waiting For The Night’ vai ‘The Things You Said’. Tikko no disku atskaņotāja būs izkļuvis ‘Playing The Angel’, tajā rindas kārtībā nonāks visi pieminēto skaņdarbu pārstāvētie albumi. Un šoreiz tas ir jāuztver simboliski, kā liels kompliments, kuru par laimi pēc astoņu gadu ilgošanās (kopš 1997.gada ‘Ultra’) varu beidzot izteikt.

Noklausies:

‘Suffer Well’
[audio:DepecheMode_SufferWell.mp3]

‘Macro’
[audio:DepecheMode_Macro.mp3]

‘Damaged People’
[audio:DepecheMode_DamagedPeople.mp3]