Popmūzikas industrijas „sliktie” zēni nāk klajā ar jaunu draudu nepilngadīgu jauniešu vecākiem – Filadelfijas „sociālā poproka” pārstāvji „The Bloodhound Gang” startē ar svaigu, kopsummā grupas ceturto albumu, kurā puiši cenšas sasniegt jaunus apvāršņus necenzētu vārdu izmantojumā.

Ir pagājuši akurāt pieci gadi kopš apvienības iepriekšējās, jāatzīst – pat aizraujošās plates ‘Hooray For Boobies’, ar kuras palīdzību pasaule sadzirdēja tādus vidusskolu ballīšu megahītus kā ‘Ballad of Chasey Lane’ vai ‘The Bad Touch’… un kur tad vēl ‘A Lap Dance Is So Much Better When The Stripper Is Crying’… Lai kā arī nebūtu, tomēr jauno albumu ieskandinošais pirmais singls ‘Foxtrot Uniform Charlie Kilo’ (abreviatūru mīļotājiem zemteksts skaidrs) bija pat vairāk nekā daudzsološs, lai liktu sasparoties uz visa albuma konsumēšanu.

“Bloodhound Gang” Disku ievadošais astoņu sekunžu ilgais „skečs”, kurā jūtamas konkrētas tekstuālas atsauces uz Eminema albuma ‘The Marshall Mathers LP’ ievadā atrodamo tādu pašu, tikai 25 sekundes ilgu „uzrunu”, rada smaidu, kurš diemžēl, ieskanoties pirmajiem nopietnajiem diska akordiem strauji pārvēršas sājā smīnā. Lai saglābtu situāciju pēc absolūti bezpersoniskā, elektroniskiem bītiem pārsātinātā „Beastie-Boys-sastop-Linkin`-Park” bezmelodijas skaņdarba ‘Balls Out’, tam trešajā pozīcijā albuma satura rādītājā seko jau minētais ‘Foxtrot Uniform Charlie Kilo’, kļūstot par patiesībā vienīgo epizodi nepilnu 40 minūšu ilgā diska klausīšanās laikā, kad atmiņā ataust TAS „Bloodhound Gang”, kas, smejoties paši sev, spēja sasmīdināt sev apkārt esošos.

Kad nule ir pienācis brīdis, kad grupa pēc ilgākām pārdomām tomēr ir izlēmusi ar savu daiļradi turpināt pelnīt naudu, viņiem nākas sastapties ar nenoliedzamu faktu – ne grupas pāraugušajam fanu pulkam, ne arī grupas solistam Džimijam Popam savos „trīsdesmit-ar-kapeikām” vairs nav vienam otram ko teikt. Cilvēki mēdz mainīties un ne vieniem, ne otriem vairs īsti nepiestāv bezgalīgi irgt par to, kas smieklīgs varbūt šķita deviņdesmito gadu vidū, kur, ja būsim godīgi, grupas daiļrade arī ir apstājusies. Un, kā jau zināms, ja nav ko teikt, tad kaut ko mākslīgi izspiest ir diezgan bezcerīgi. Protams, ir lietas, kuras grupa nekad nekautrējas „izspiest” – skatīt otro no trim albuma zem-minūtes skečiem ar nosaukumu ‘Diarrhea Runs In The Family’, kas savā būtībā ir 23 sekunžu ilgs skaņu celiņš caurejai.

Brīdi pirms tam ieskanas ‘Farting With A Walkman On’, kas salīdzinoši ir vēl baudāms pārējās plates kontekstā un, lai arī „Bloodhound Gang” puiši ir meistari uz absolūti idiotiskiem dziesmu nosaukumiem un tekstiem, kuros visus rupjos vārdus aizvietot ar „pī” fiziski nozīmētu visu dziesmu aizvietot ar vienu ilgu stieptu skaņu, tomēr šāda „zem jostas vieta” pieeja grupas jau nedaudz vairāk pieaugušajiem cienītājiem šķiet mazākais lēta.

Noklausies:

‘Farting With A Walkman On’
[audio:TheBloodhoundGang_FartingWithAWalkmanOn.mp3]

‘Foxtrot Uniform Charlie Kilo’
[audio:TheBloodhoundGang_FoxtrotUniformCharlieKilo.mp3]

‘Uhn Tiss Uhn Tiss Uhn Tiss’
[audio:TheBloodhoundGang_UhnTissUhnTissUhnTiss.mp3]