Manu pārliecību, ka Braiena Adamsa mūzika ir plakana kā poda vāks un aptuveni tikpat oriģināla, jaunākais šā kanādiešu mūziķa veikums nav mainījis. Un tomēr, par spīti tam, ‘11′ ir salīdzinoši veiksmīgs ieraksts.
Kā būtu, ja pazīstamie burunduki - pasaules kaitinošāko/smieklīgāko vokālu īpašnieki (The Chipmunks) spēlētu progresīvo roku? Iepazīsties - “The Mars Volta”!
Teorētiski visnotaļ cienu progresīvo roku tā tradicionālākajās izpausmēs, sākot ar “Genesis” sākuma gadiem un beidzot ar “King Crimson”. Taču laikam jau svaigākos jauno mūziķu centienus rotaļāties šajā žanrā jāsauc par “aiz matiem pievilktiem”.
Nācis klajā jau pirms kāda nepilna mēneša, stadionu rokeru “Foo Fighters” sestais studijas albums ir visnotaļ “interesants” ieraksts, kurā zem viena jumta sadzīvo gan hrestomātiski ārdošas rokmūzikas paraugi, gan akustiskas balādes un pat instrumentāli iestarpinājumi a-la-“Led Zeppelin” ‘Bron-Y-Aur’ stilā.
Ilgāku laiku nespēju „pieķerties” šī albuma apskatam, visai prozaiska iemesla dēļ – prātā ļoti spilgti iespiedusies tā diena, kad pirmoreiz dzirdēju eks-„Stone Roses” mūziķa Īana Brauna episko ‘F.E.A.R.’ un, īsumā, ļoti, ļoti negribējās vilties.