Ikvienam rūdītam eks-“Genesis” solista un solomūziķa Pītera Geibriela fanam būs zināms arī viņa ilggadējā kolēģa, mūziķa un talantīgā basista Tonija Levina vārds. Tas pats attiecināms arī uz “King Crimson”, Herbija Manna un Džona Lenona cienītājiem. Taču, visticamāk, tikai uzticami basa spēles interesenti būs informēti par Levina solokarjeras gaitām.

1946.gadā Bostonā dzimušais basa spēles guru (gluži pamatoti joprojām Levina vārds sastopams visu laiku labāko basistu topos, turklāt nebūt ne lejas galā) solomūziķa godā debitējis 1996.gadā ar plati ‘World Diary’, kurā saspēlējies ar vairākiem viesmūziķiem. Ne tikai profesionālo kvalitāšu dēļ, bet arī pateicoties tā daudzšķautņainībai tieši ‘World Diary’ tiek uzskatīts par raksturīgāko Levina plati.

No šīs dažādības nekur tālu Levins nav ticis arī savā jaunākajā, pēc skaita piektajā studijas albumā ‘Resonator’, kas nule nācis klajā ierakstu izdevniecībā “Narada”, kas ir “Virgin Music” apakšleibls. Taču jauno albumu no visa iepriekšējā Tonija Levina ierakstu kataloga atšķir ļoti būtiska iezīme – ‘Resonator’ ir pirmais mūziķa albums, kurā viņš dzied! Iepriekš allaž par basa un reizumis arī ģitāras spēli rūpējušais Levins (jāpiebilst, ka Tonijs Levins ir viens no ļoti retajiem basistiem, kas prot un arī regulāri spēlē instrumentu “Chapman Stick”, kas ir basģitāras un ģitāras apvienojums vienā instrumentā) nu ir izmēģinājis kā savas vokālās, tā arī dzejdara spējas. Rezultāts ir tikpat neparedzams, pēc pirmā skata – pat dīvains un daudzveidīgs kā pats mākslinieks.

Albumu ieskandina ‘Break It Down’, kas noskaņas ziņā atgādina kaut ko no “Mike & the Mechanics” daiļrades. Turpinājumā ‘Places To Go’ jau pieskaras blūza tematikai, lai mirkli vēlāk – dziesmā ‘Utopia’ – pieskartos akordu progresijām, kas jau vairākus gadu desmitus precīzi raksturo “bītlu” daiļradi.

‘Resonator’ ļoti tēlaini var nosaukt par atmiņām, kas, pierakstītas skaņas valodā, stāsta par kādu nelielu daļu mūziķu un grupu, ar kurām savas dzīves laikā Tonijam Levinam ir bijis tas gods sadarboties. Taču, ja godīgi, šāds raksturojums attiecas uz katru no mūziķa ierakstiem, kas savā eklektismā spēj vienlaikus pārsteigt un nokaitināt. Tāpat arī ‘Resonator’ – ja spējat vienā mirklī uztvert galvu reibinošu ģitāras solo divu minūšu ilgumā “a-la-Pink Floyd” manierē (‘Utopia’) un nākamajā brīdī pārslēgties džezu (‘Beyond My Reach’) vai teju vai mūsu pašu “Zodiaku” raksturojošu progresīvu elektronisko mūziku (‘Shadowland’), tad šis ieraksts būs jums pa prātam.

Diemžēl ‘Resonator’, par spīti savam tendencioziajam nosaukumam, pievils basistu cerības uz padziļinātām “lekcijām” basa spēlē, taču tā vietā, iztiekot bez eksperimentiem, ko stundām ilgi drillēt uz riņķi un, pirkstiem asiņojot, mēģināt atdarināt, plates desmit kompozīcijās basa skaņas, saprotams, spēlē ļoti vadošu lomu, piedāvājot plati, ko visai problemātiski ierindot jebkādos žanru un stilu rāmjos.

Noklausies:

‘Break It Down’
‘Utopia’
‘Shadowland’