Diez vai, taujāts par citiem žanriem ārpus rokmūzikas, kas varētu lieliski “piestāvēt” leģendāro “Led Zeppelin” sejai Robertam Plantam, jebkādos apstākļos būtu minējis “bluegrass” vai kantrīmūziku.

Izlaižot retrospekciju par to vienu pusdienu starpbrīdi kaut kad vidusskolas sākuma gados, kad pirmoreiz dzirdēju narkotisko ‘In The Light’ vai daudzajām stundām, kuras pavadītas mēģinājumu telpā pelmeņu fabrikā, mācoties nospēlēt ‘All My Love’, jāatzīst, ka ASV kantrī-dziedātājas Elisonas Krausas un Roberta Planta nepilnu stundu ilgais duets albuma ‘Raising Sand’ izskatā abu mūziķu daiļrades sakarā jānosauc par reizē negaidīti veiksmīgu un likumsakarīgu.

Starp folkroka, lēna kantrī un “bluegrass” ritmiem platē nav pazuduši abi ieraksta galvenie varoņi, un ‘Raising Sand’, par laimi, ne mirkli nerada sajūtu, ka Planta un Krausas vietā varēja būt arī jebkuri citi divi mūziķi. Īsāk sakot, pretēji albuma radītajam pirmajam iespaidam, kas ierakstu “iesviež” fona mūzikas kategorijā, plate, dodot tai mazliet vairāk laika “aklimatizēties” nekā ierasts, atklāj aizvien vairāk jaunu savu šķautņu.

Neatminos, kad pēdējoreiz kādu jaunu albumu pirms recenzēšanas būtu klausījies tik ilgstoši un – jā, aizrautīgi, bet nevis vienkārši patikšanas pēc; drīzāk visu ‘Raising Sand’ prasās pielīdzināt pazīstamajai karikatūrai par zaķi un saitē virs viņa galvas piesietu burkānu. Tā arī šeit – ne mirkli albuma 13 kompozīciju skanējuma laikā nezūd interese “turpināt rakt”, turpināt ieklausīties un atklāt.

Par spīti faktam, ka ‘Raising Sand’ saturu veido dažādu vairāk un mazāk (un nemaz ne-) pazīstamu mūziķu skaņdarbu kaverversijas (plašākai sabiedrībai zināms būs, šķiet, tikai Toms Veitss, no kura Plants un Krausa ir “aizņēmušies” dziesmu ‘Trampled Rose’), ierakstu būtu grēks nosaukt par parastu “sborņiku”. Tā vietā starp nošu un melodiju rakstiem ar katru klausīšanās reizi aizvien organiskāk sevi atklāj abu mūziķu personības un līdzšinējo muzikālo veikumu labākās iezīmes.

Tā, piemēram, plati ievadošo, monotoni meditatīvo ‘Rich Woman’, kam šur tur interneta plašumos kritiķi piedēvē Andželo Badalamentī skaņu celiņu noslēpumaino šarmu, tā vien gribas ar prieku ierindot visas Planta solokarjeras interesantāko skaņdarbu sarakstā. Tādi opusi kā slaida ģitāras caurvītais ‘Killing The Blues’ vai liegais “valsītis” ‘Through The Morning, Through The Night’ kalpo kā atkārtots pierādījums tam, ka tomēr eksistē arī nepretenciozas, vienkāršas, taču kvalitatīvas un baudāmas kantrīmūzikas izpausmes. Savukārt tādas dziesmas kā, piemēram, ‘Sister Rosetta Goes Before Us’, kas, par spīti liriskajam Krausas piedziedājumam, ieguvusi piepīpēta bāra piegaršu, un ‘Polly Come Home’, kas noskaņu ziņā prasās pēc salīdzinājuma ar Semjuela Bīma, a.k.a. “Iron And Wine” pārstāvēto dziesminieku kultūru, parūpējas, lai klausītājs, šķiet, tā arī nekad līdz galam “neatkostu” ‘Raising Sand’ veiksmes formulu, un izmantotu ikvienu izdevību, lai pazustu šīs lēnās, taču absolūti un burtiski mājīgās plates skavās.

‘Rich Woman’
[audio:RobertPlantAndAlisonKrauss_RichWoman.mp3]

‘Sister Rosetta Goes Before Us’
[audio:RobertPlantAndAlisonKrauss_SisterRosettaGoesBeforeUs.mp3]

‘Polly Come Home’
[audio:RobertPlandAndAlisonKrauss_PollyComeHome.mp3]