Ja jūs, par spīti salīdzinoši dzīvespriecīgajam, pavasarīgajam laikam aiz loga, esat ieslīguši novēlotā ziemas depresijā, tad visticamāk vienkārši nejauši kādā raidstacijā esat dzirdējis kādu bijušā grupas „Suede” līdera Breta Andersona debijas soloalbuma skaņdarbu.

Un tas vēl ir maigi teikts – vietumis ārvalstu kritiķi pagājušo pirmdien klajā nākušo Andersona debijas soloalbumu ‘Brett Anderson’ nodēvējuši arī par spilgtāko piemēru tam, kā „izklausās” pusmūža krīze. Taisnība, 11 dziesmas un nepilnas 40 minūtes garais albums nudien nemotivē dzīvot vai sasniegt savus nospraustos mērķus, nē – tā vietā 40 gadus vecais Brets Andersons savā debijas soloalbumā drīzāk izdzied to pašu „Monty Python” slaveno domu: “And pray that there’s intelligent life somewhere up in space, ‘Cause there’s bugger all down here on Earth”, tikai krietni depresīvākā noskaņā.

Visu mazliet trivializējot, ‘Brett Anderson’ pēc savas būtības atgādina režisora Džima Džārmuša ‘Mironi’, skatītu absolūti pragmatiska cilvēka acīm, kur filmas galvenais varonis jau pirmajās ainās var tikt nosaukts par „aizgājēju”, atlikušo kinolentes pusotru stundu veltot tēlojumam, kā un kur viņš īsti nomirst. Tā arī Brets Andersons jau albuma ievadkompozīcijā deklarē, ka ‘Love Is Dead’ un dzīvei būtībā ir zudusi jēga, un plates pārējās 11 kompozīcijas būtībā ir lēna un apņēmīga vēnu griešana ar vienu vienīgu domu prātā – „dzīve sūkā”. Tiesa, šajā brīdī būtu jāpiebilst, ka pat minētajā ievadkompozīcijā ‘Love Is Dead’ Andersons dziesmas centrālo „mesedžu” nodod ļoti episkā, pat skaistā veidā – ar stīgu ansambļu ievadu un akustiskās ģitāras un klavieru liegu pavadījumu, taču tā ir un paliek vēnu griešana.

[youtube UsIiAvmy4zc nolink]

„Intelligent friends don’t care in the end, believe me…”, Brets Andersons apdzied „pelēko masu” jeb, Andersona vārdiem izsakoties, „plastmasas cilvēkus ar iedomātiem smaidiem”. Savā ziņā visu albumu kopumā var uzskatīt par veltījumu šiem „plastmasas” cilvēkiem, kuriem Brets Andersons atklāj sevi visu, mēģinot likt viņiem saprast, cik gan nežēlīga ir šī „izdzīvo stiprākais” tipa sabiedrība, kurā emocijām un individualitātei ir sekundāra nozīme. Albumā šur tur pavīd arī pa kādam salīdzinoši par dzīvespriecīgam opusam kā, piemēram, ‘One Lazy Morning’, kurā, kā jau saka priekšā dziesmas nosaukums, tiek apdziedāts viens vienkāršs slinks rīts, taču dziesma paliek prātā kaut vai tikai tāpēc, ka, acīm redzami, šis viens rīts Andersonam ir sagādājis prieku. Ko nevarētu teikt par pārējām plates kompozīcijām – dziesmā ‘Intimacy’ būtībā Andersons 3 minūtes gaužas, ka viņa dzīvē trūkst tuvības, savukārt ‘The More We Possess The Less We Own Course’ tiek apdziedāta kāda būtne, kurai vajadzēja visu, sākot no jauna dīvāna un beidzot ar krūšu palielināšanas operāciju (kaut arī beigās „nekam no tā visa nebija jēgas”).

Pēc visa iepriekšteiktā kļūst skaidrs, kāpēc Brets Andersons savu pirmo soloalbumu nosaucis savā vārdā – šeit vienkārši ir runa tikai un vienīgi par Bretu Andersonu, viņa pārdomām, skumjām, sevis apzināšanos, atmiņām un tām sekojošajām skumjām. Tiesa, tas neizskaidro, kāpēc šāds ieraksts vispār ir tapis, jo, galu galā, katram no mums ir savi „skeleti drēbju skapī”, tikai vai tāpēc par tiem uzreiz ir jādzied dziesmas, kas tiek izdotas neskaitāmos eksemplāros… Pats Andersons attaisnojas, sakot, ka dziesmas tapušas jau sen un viņam ilgu laiku ir „sekojušas” – no šāda skatu punkta izskatās, ka Bretam Andersonam vienkārši ir gribējies izrunāties, taču tuvākie viņam zināmie cilvēki, kā izrādās, ir viņa senu dienu fani. Tad nu tiem arī visticamāk ir domāts šis ārkārtīgi liriskais, bezdievīgi skumjais un diezgan garlaicīgais, lai arī skaistais ieraksts. Bet, par spīti sen zināmajai frāzei, ka pēc definīcijas „skumjas ir skaistas”, uzmanīgi ar lietojumu un „devām”– nebūtu smuki, ja savā pirmsnāves vēstulē izteiksiet pateicību Bretam Andersonam par iedvesmu…

Noklausies:

‘One Lazy Morning’
[audio:BrettAnderson_OneLazyMorning.mp3]

‘Scorpio Rising’
[audio:BrettAnderson_ScorpioRising.mp3]

‘Song For My Father’
[audio:BrettAnderson_SongForMyFather.mp3]