Skotu indīrokgrupa “Idlewild”, pateicoties savam marta sākumā klajā nākušajam piektajam studijas ierakstam, pievienojas to grupu klāstam, kas, “jaunības trakumā” izdodot nepretenciozus, vienkāršus, bet efektīvus un mīlētus indīroka ierakstus, gadiem ejot konstatē, ka būtībā viss jau ir pateikts, un grupas eksistence “pēc definīcijas” ir tikai pieradums.
Varbūt pārāk skarbi teikts, taču šie vārdi nāk no cilvēka, kas reiz bija gatavs saukt “Idlewild” 2002.gada plates ‘The Remote Part’ megahītu ‘American English’ (skatīt video) par vienu no visu laiku skaistākajām “jauno laiku” rokdziesmām. Protams, grupām eksistē kāpumi un kritumi, taču jau 2005.gadā izdotā plate ‘Warnings/Promises’ ar tā knapo singlu ‘Love Steals Us From Loneliness’ norādīja uz jau kādu brīdi nojausto “patiesību” par grupas dabu. Plates ‘The Remote Part’ lieliskums un ģenialitāte acīm redzami slēpās tolaik vēl jauno un šovbiznesa vēl nesamaitāto mūziķu spējā ne tikai radīt lielisku sava žanra – indīroka – paraugu tālaika mūzikā, bet arī zināma mēroga jaunradē, kas grupai paredzēja teju vai vienādi sajūsminātus klausītājus abās okeāna pusēs. Taču, kamēr Amerikas klausītājs ‘Warnings/Promises’ sauca par loģisku soli uz priekšu, britu salās plate saņēma ļoti švakas atsauksmes, lai arī tomēr spēja debitēt albumu topa pirmajā desmitniekā, devītajā pozīcijā. Lieki piebilst, ka ‘Make Another World’ pārdošanas rādītāji “Idlewild” šomēnes ir sagādājuši vien 24 albumu topa pozīciju.
[youtube QpYvsyxid28 nolink]
Tiktāl par matemātiku un finansēm. Taču, kā mēdz teikt, “nav dūmu bez uguns”, arī ‘Make Another World’ neveiksmju cēlonis nav īpaši tālu jāmeklē. Britu salu “garage rock revival” vilnis nedomā rimties, tā vietā ar katru jaunu dzimušu “jauno talantu grupu” turpinot transformēties, un “Idlewild” ir ļoti ātri “pielecis”, ka viņi šajā pīļu dīķī būtībā ir lieki, jo ne viņiem ir prasmes, ne vēlēšanās spēlēt līdzi pieprasījumam. Kas, būtībā, ir ļoti labi. Ja vien grupa to būtu sapratusi mazliet agrāk – brīdī, kad no “Idlewild” mūzikas teju vai bez pēdām pazuda britu rokmūzikas iezīmes. Jo tā nu ir negatīvā ‘Make Another World’ bilance – pirmajā vietā stādot savas mūzikas pompozitāti un grandiozumu, lieks ir kļuvis saturs, ideja un pati grupa, kas savā šībrīža skanējumā muzikālā ziņā pazūd Amerikas jaunatnes i-podu 40 gigabaitu atmiņu šūnās. Ja veiktu tādu eksperimentu, esmu pārliecināts, ka brīdī, kad šāda jaunieša mūzikas atskaņotājā blakus “Pearl Jam” (pieļaujot iespēju, ka kāds jaunietis kaut ko tādu ASV vēl klausās) un “Fall Out Boy” ieskanētos “Idlewild” jaunā, nieka 35 minūtes ilgā albuma kompozīcijas, viņš pat nepapūlētos ielūkoties sava atskaņotāja ekrānā, lai uzzinātu, kas ir tas, kas skan.
Un nav jābūt ne “Idlewild” fanam vai pilnīgam noliedzējam, lai atzītu, ka plate pirmoreiz sev uzmanību piesaista tikai ceturtajā skaņdarbā, kas vienlaikus ir arī albuma tituldziesma. Nepilnas trīs minūtes ilgā plates ievadkompozīcija ‘In Competition For The Worst Time’, lai arī piedāvā bravūrīgu indīroku ar ķērcošām ģitārām, tomēr “nenojaušami” pāraug teju vai tajā pašā toņkārtā ieturētajā plates otrajā dziesmā ‘Everything (As It Moves)’, un atkārtojas tas pats scenārijs – divas panta rindiņas, panciska ritma pavadījumā izkliegts piedziedājums, un tā uz riņķi trīsarpus minūtes. Garlaicīgi bez gala. Vēl pirms piesauktā plates titulskaņdarba uzmanību piesaista plates pirmais singls ‘No Emotion’ (skat.video), kas uzsākas ar interesantu ģitāras rifu, taču puiši tā arī nav mācējuši izmantot visas tā priekšrocības un dziesma beidzās, tā īsti nemaz nesākusies.
[youtube agMreKbmXtU nolink]
Kā jau minēju, diska tituldziesma prātā paliek kā ļoti veiksmīga, gana tipiskās amerikāņu “alt.rock” tradīcijās ieturēta kompozīcija, kas patiesi pirmajā brīdī prātā atsauc “Pearl Jam” vai pat “Dave Matthews Band” daiļradi. Skaņdarba izskaņā atrodamā ģitāru “kaucināšana” saskan ar plates turpinājumu – “Green Day” pancisko ģitārroku atgādinošo opusu ‘If It Takes You Home’, kas gan, tiesa, arī – prātā paliek ne ilgāk kā pāris minūtes (iespējams, “pateicoties” briesmīgi neinteresantajām un paredzamajām ģitāru partijām). Sekojošais, maigākās notīs ieturētais ‘Future Works’, mazliet pārtrauc plates otrajai pusei raksturīgo “stadionu roka” skanējumu, pie kura grupa pieturas visās atlikušajās diska kompozīcijās, taču – lai arī vienubrīd ‘Future Works’ skanējuma laikā prātā nudien nāk “Idlewild” “saknes” un pirmie ieraksti, kuros burtiski starp rindām spraucās ārā grupas dalībnieku neviltotā ticība mūzikai, kas izdzēš valstu robežas un apvieno visu pasauli, tad šī arī ir un paliek vienīgā šāda veida “reminiscence” par pagājušajiem laikiem, turklāt mūzikas žanra ziņā, šķiet, “Idlewild” daiļradei visneatbilstošākā.
Pat grūti vienā teikumā formulēt, kas nosaka to, ka ‘Make Another World’ – lai arī ar savām kvalitātēm un nebūt ne tiem sliktākajiem alt.-indī-rok-popa ierakstiem pieskaitāms – tomēr nespēj realizēt grupas acīmredzamo ieceri – muzikālā ziņā atgriezties pagātnē, kad “Idlewild” mūzikai vēl bija kāda jēga. Par “hītu potenciālu”, kā jau viegli noprast no visa iepriekš teiktā, šeit lieki runāt – lai arī saturīgāks par ‘Warnings/Promises’, ‘Make Another World’ liek pamatīgi vilties un plati kopumā var nosaukt vienkārši – par totāli paredzamu. Taču “Idlewild” kontekstā, kā izskatās, visvairāk žēl ir tā, ka nav nekādas ticības faktam, ka grupa varētu tuvāko gadu gaitā laist klajā ko saturīgāku.
Noklausies:
‘Make Another World’
[audio:Idlewild_MakeAnotherWorld.mp3]
‘Future Works’
[audio:Idlewild_FutureWorks.mp3]
‘Finished It Remains’
[audio:Idlewild_FinishedItRemains.mp3]