Pasaulē, par laimi, netrūkst grupu, kas savā nodabā laiku pa laikam izdod saulainus un optimisma pārpilnus indīroka ierakstus. Daži no tiem ir pietiekoši oriģināli, lai par tiem pastāstītu arī DELFI ierakstu apskatu slejās. Britu kolektīvs “Field Music” un Sanderlendas puišu jaunākais, janvāra beigās klajā laistais otrais albums ‘Tones Of Town’ ir viens no šāda veida ierakstiem.
Trio “Field Music” mūzika tiek piedēvēta kārtējam mūzikas kritiķu radītajam mūzikas paveidam “brainy-pop” un pat burtiski uztverot šā “žanra” nosaukumu, nevar nepiekrist – “Field Music” ierakstos var bez pūlēm saklausīt gan atsauces uz popmūziku, gan arī uz smadzeņu mērķtiecīgu izmantojumu. Rezultātu civilizētā valodā varētu nosaukt arī par eksperimentālu popmūzikas un indīroka savienojumu, taču tas, “kā to nosaukt”, lietas būtību nemaina – runa ir par savdabīgu un neraksturīgu popmūziku, kur zem viena jumta lieliski sadzīvo stīgu ansambļa iespēles, vienkāršas klavieru partijas, netradicionāli ritma zīmējumi un vokāli kaut kur pa vidu starp “Beach Boys” un “Dogs Die In Hot Cars”.
Salīdzinājumā ar plates priekšgājēju – 2005.gadā klajā nākušo grupas paštitulēto debijas plati, kas lielākoties pārstāvēja termina “brainy-pop” otro pusi, ‘Tones Of Town’ “trumpis” ir plates neparedzamība, varētu pat teikt – dramaturģija, kas ļauj salīdzināt šī albuma klausīšanos ar kāda literāra darba lasīšanu – ne miņas no tradicionālas pieejas dziesmu uzbūvē un konstruēšanā, katra jauna dziesma nāk pie sava klausītāja ar savu pārsteigumu. Varbūt albumā panta vidū pēkšņi pilnībā nemainīsies dziesmas ritms un piedziedājumā – toņkārta (kaut arī dažviet ‘Tones Of Town’ gadās arī tā), taču mazliet avangardiska nokrāsa ‘Tones Of Town’ ir saklausāma – kaut vai dziesmā ‘Sit Tight’, kas savā skanējumā ne tikai ietver kaķa brēcienus un atsauces gandrīz vai uz “The Wings” stila saldu popmūziku – dziesmā ap tās vidu negaidīti “pie mikrofona tiek” mutesbungotājs jeb “beat-boxer”, tiesa – diezgan švaks mutesbungotājs. Šādas un līdzīgas vārda vistiešākajā nozīmē “savdabīgas” epizodes albuma gaitā atrodamas ik uz soļa – arī dziesmā ‘In Context’, kura, šķiet, visprecīzāk raksturo plates spēju vienlaikus izklausīties pēc progresīvā roka un popmūzikas. Prog-pops!
[youtube DBqx9Tpmj-U nolink]
Ja ir mūzikas ieraksti, kurus klausoties rodas pilnīga pārliecība, ka tas tapis savus 40 gadus tāla pagātnē un visu šo laiku vienkārši bijis “aizkritis mūzikas izdevniecībā aiz plaukta” (skat., piemēram, “The Superimposers” daiļradi), tad ‘Tones Of Town’, jo īpaši tiem, kas iepriekš nav bijuši pazīstami ar “Field Music” vārdu un daiļradi, liks domāt, ka puiši nekad nav dzirdējuši nevienu saldas popmūzikas ierakstu un nu cenšas tādu izveidot – mazliet robustu, neplūstošu un pārāk inteliģentu – ne pa visam ne tādu, pie kādiem vidusmēra klausītājs būtu pieradis. Tiesa, salīdzinājumā ar grupas mazliet vairāk “The Shins” toņos ieturēto debijas plati, ‘Tones Of Town’ varētu šķist pārāk “gudra” versija par popmūzikas tēmu, taču nenoliedzami – šeit nu ir ieraksts, kuru nevajadzētu klausīties fonā nogurdinošas darba nedēļas izskaņā. Šeit ir ieraksts, kuru lasīt, studēt, lai pēc tam draugu lokā klusējot baudītu un ik pa brīdim zīmīgi paceltu pirkstu par kārtējo pilnīgi dīvaino plates epizodi. Un apkārtējiem atliks vien piekrītoši pamāt. Viens no pārliecinošiem pretendentiem uz “gada nepamatoti nepamanītā” ieraksta titulu.
Noklausies:
‘Give It, Lose It, Take It’
[audio:FieldMusic_GiveItLoseItTakeIt.mp3]
‘Kingston’
[audio:FieldMusic_Kingston.mp3]
‘Place Yourself’
[audio:FieldMusic_PlaceYourself.mp3]