Postroka pasaulē plaši pazīstamie teksasieši “Explosions In The Sky” pēc četru gadu pauzes nākuši klajā ar ierakstu, kas šī žanra “rūdītajiem” faniem, iespējams, liksies pārāk pieradināts un “jau dzirdēts”, taču tas nekādā ziņā netraucē ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ būt albumam, kurā iemīlēties no pirmās tā nots.

Grupa savā ceturtajā studijas platē, kas tapusi Minesotā, vairāk nekā jebkad iepriekš centusies “atdzīvināt” savu instrumentālo skanējumu, kas tai arī veiksmīgi ir izdevies. Nevaru gan sevi pieskaitīt tiem, kas grupu būtu dzirdējuši “dzīvajā” versijā, taču nav grūti iztēloties ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ par grupas koncertierakstu (ja dziesmu mīšanās vietās gaumīgi ielipinātu pa kādam aplausu un sajūsminātu kliedzienu semplam). Tāpat plates nepiespiestā atmosfēra ļautu arī noticēt faktam, ka ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ ir ierakstīts, piemēram, vienā paņēmienā jeb “teikā”. Tiesa, šeit dzirdamā mūzika ir pietiekoši sarežģīta (lai arī, kā jau apgalvoju, ir izskanējuši pretēji viedokļi), lai tās būtu un paliktu tikai iedomas, kas visas kā viena signalizē faktu – “Explosions In The Sky” jaunākais ieraksts ir kā dzīvs, elpojošs organisms. Biologi to sauktu par definīciju kādam parazītam, taču, tēlaini izsakoties, viena no grupas jaunākā ieraksta lielākajām atšķirībām savu priekšgājēju sakarā ir tas, ka, reiz dzirdēts, ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ “ieperinās” sava klausītāja prātā, grupas majestātiskā un reizē ēteriskā mūzika raisa acu priekšā dažādas iedomu gleznas (iespējams, tas ir arī albuma ieraksta vietas iespaids – studija Minesotā, kur tapis šis disks, kā runā, atrodoties bezgalīgu, ziedošu lauku vidū), līdz tas, kas sākotnēji varbūt ir ticis saukts par vienkāršu, kvalitatīvu postroku, kļūst par tā klausītāja “dzīves skaņu celiņu”.

Apmēram šāds ir rezultāts, kad, ausīs skanot ‘All of a Sudden I Miss Everyone’, uz papīra tiek likts viss, kas konkrētajā brīdī nāk prātā. Un ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ baudīšanas laikā aizsapņoties – tas ir piedodami, galu galā šajā nieka sešu dziesmu un 44 minūšu plašajā instrumentālajā ierakstā tā arī nav tāda termina kā “pauzes starp dziesmām” vai pauzes vispār – viss albums ir kā apjomīgs skaņdarbs, 14 minūšu ilgi skaņdarbi zaudē savu “pārsteiguma momentu”, jo ir tikai kādas romantiskas simfonijas sastāvdaļa. Vieni “Explosions In The Sky” sauc par mūsdienu ekvivalentu Debisī vai Vāgneram, taču savā būtībā grupas lielākā vērtība, kas īpaši uzsverama jaunās plates kontekstā, ir – spēja pielāgoties apkārtējai videi un savam klausītājam. Taustāmākais pierādījums tam skatāms videomateriālā, kur grupa redzama uzstājoties kādā mūzikas ierakstu veikalā:

[youtube 1VP2BQnjL0I nolink]

Ja “Explosions In The Sky” un postroka daiļradei kopumā allaž bijusi raksturīga “pretmetu cīņa” – kāpinājuma un atslābuma dramaturģija, tad ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ ar katru jaunu plates klausīšanās reizi robežas starp šīm pretēji vērstajām muzikālajām nokrāsām kļūst aizvien nemanāmākas, novedot klausītāju savdabīgā muzikāla bezsvara stāvoklī, kad vietumis rodas sajūta – pats klausītājs un viņa domas nosaka to, kas skanēs nākamajā mirklī.

Kā jau šo rindu lasītājs būs pamanījis, šis nav ieraksts, kuru iztirzāt “pa dziesmiņai vien” – ikkatrs mēģinājums pragmatiski pieiet ‘All of a Sudden I Miss Everyone’ beidzas ar pārdomām par globālo sasilšanu, badu Āfrikā vai kādu tikpat grandiozu problēmu, kurai nav nekāda sakara ar “Explosions In The Sky” mūziku tradicionālā izpratnē. Tas ir tikai taustāms pierādījums iecienītajai frāzei par “mūziku, kas var izmainīt pasauli”. Tad nu “Explosions In The Sky” ir grupa, kuru klausoties, rodas pārliecība, ka patiesi ir iespējams “salabot” pasauli. Un augstāk redzamās trīs rindkopas ir par to, ka šī grupa ir laidusi klajā jaunu albumu.

Noklausies:

‘The Birth And Death Of The Day’
[audio:ExplosionsInTheSky_TheBirthAndDeathOfTheDay.mp3]

‘What Do You Go Home To?’
[audio:ExplosionsInTheSky_WhatDoYouGoHomeTo.mp3]

‘So Long, Lonesome’
[audio:ExplosionsInTheSky_SoLongLonesome.mp3]