Pēc teju vai perfektās 2004.gada debijas ‘The Runaway Found’ izskatā, kura skaņdarbi iekļuva ne vienā vien gada nogales liriskāko kompozīciju izlasē, jaunzēlandieša Finna Endrjūsa vadītās apvienības “The Veils” jaunākā plate piedāvā krietni vien skaudrākas notis.

Mainījies ne tikai saturs, bet nedaudz arī forma – ja iepriekš “The Veils” mugurkaulu Endrjūsu varēja vokālo prasmju ziņā droši salīdzināt ar britu “The Delays” šņukstēšanu, tad ‘Nux Vomica’ ievadskaņdarbā ‘Not Yet’ Endrjūsa dziedāšanas manieri jau rodas vēlmi pielīdzināt smilkstēšanai. Tiesa, tas nedod tiesības izvirzīt jebkādus skaļus secinājumus par albumu kopumā, taču tas ir viens no taustāmākajiem pierādījumiem ‘Nux Vomica’ nedaudz protestējošajai noskaņai (pretstatā debijas plates pakļāvīgajam skanējumam).

Šeit nepilnu 45 minūšu garumā dzirdamas lielākoties tipiskas indīroka kompozīcijas, kas uzskatāms par jaunumu “The Veils” skanējumā, tomēr grupai nav izdevies atbrīvoties no iepriekš piešķirtā “alternatīvās popmūzikas” izpildītāju titula, jo vietumis ‘Nux Vomica’ piedāvā nu tik ļoti “alternatīvi” salkanu popmūziku, ka roka neceļas grupas otrajai platei paredzēt ne tuvu tik lielus panākumus kā tās debijai. Un tomēr – ar ‘Nux Vomica’ grupa jo konkrētāk nostiprina savas pozīcijas mūzikas lauciņā, kuram reiz aktieris Džeks Bleks devis skaistu apzīmējumu – “sad bastard music”. Un tas, pretstatā šajā frāzē ietvertajam zemtekstam, nebūt nav slikti. Pilnībai varētu vēlēties, lai grupa līdz nākamā diska klajā nākšanai izlemtu, ko tad viņa īsti grib izpildīt – saldsērīgu popmūziku skumja vokāla pavadījumā vai arī izkliegt protesta pilnus dziesmu tekstus, kurus pavada rēcošas ģitāras un teju vai gotisks zemteksts. Jo “pa vidu” šoreiz galīgi neiet krastā.

Noklausies:

Calliope
[audio:TheVeils_Calliope.mp3]

Jesus For The Jugular
[audio:TheVeils_JesusForTheJugular.mp3]

Nux Vomica
[audio:TheVeils_NuxVomica.mp3]