Puišiem ir pamats satraukties par albuma pāragru nonākšanu interneta plašumos – konceptuālais dubultalbums ‘Stadium Arcadium’ ir pirmais “Red Hot Chili Peppers” ieraksts kopš 2002.gada ‘By The Way’ un neviens jau jaunāks nepaliek. Arī grupas fani.

Tieši tās ir atziņas, kas iešaujas prātā pēc pirmajām pāris ieraksta minūtēm. Dubultalbums ‘Stadium Arcadium’, Lielbritānijā oficiāli klajā nācis šorīt, jau kopš piektdienas bijis nopērkams mūsu pašu “Upe” mūzikas ierakstu veikalos, piedāvā izteikti konceptuālu skanējumu, ko no vienas puses pārstāv abi plates diski, kas, likumsakarīgi kosmiskajam diska noformējumam, nosaukti planētu vārdos – par Jupiteru un Marsu.

Taču, protams, pietiek tikt pirmajai platei līdz pusei, kad Entonija Kīdisa sašutums par ziņu pagājušajā nedēļā, kad ‘Stadium Arcadium’ pirmoreiz pavīdēja interneta plašumos, kļūst gluži saprotams – iepriekš nebija pārāk bieži gadījies grupas “Red Hot Chili Peppers” sakarā lietot vārdus “elegants”, “konceptuāls” vai “izstrādāts”, varbūt vienīgi kopš 1999.gada ‘Californication’. Te ir grupa, kas nepārspīlējot visu ‘Stadium Arcadium’ divu stundu skanējuma laikā ber klausītāja priekšā muzikālas “pērles” grupas labākajās tradīcijās, aklā cerībā, ka viņš nebūs cūka.

Ja pirmo albuma disku ievadošajā radiohītā ‘Dani California’, gluži kā nosaukumā, dzirdamas nu ļoti jau nu patīkamas atsauces uz ‘Californication’, kam drusku “piešpricēta” Toma Petija ‘Last Dance With Mary Jane’ tēma, tad jau sekojošajā ‘Snow (Hey Oh)’ ar elegantu līdzi gaudojamu piedziedājumu baudāms 80.-90.gadu mijas popmūzikas naivums un vienlaikus elegance. Nav aizmirsti grupai tik tuvie “funk” ritmi dziesmās ‘Charlie’, ‘Hump De Bump’ un ‘Warlocks’, ļaujot secināt, ka albuma tapšanas mēnešos Džons Frušante ne reizi vien savu ausi “iesviedis” kādā fankmūzikas mestra Prinsa ierakstā.

Protams, likumsakarīgi plašajam apjomam, albuma pirmajā diskā, gluži kā otrajā, ir atrodami pāris “pelēkie zvirbuļi” jeb dziesmas, bez kuriem varētu droši iztikt – ‘Jupiter’ diska sakarā tā varētu būt ‘She`s Only 18’ un turklāt nevis tāpēc, ka kas kaitētu pašai dziesmai, bet gan tāpēc, ka pārējās 13 ir savu galvastiesu labākas.

Pieķeroties ‘Stadium Arcadium’ otrajai platei ‘Mars’, par sevi manīt liek nedaudz, taču tomēr jūtamā atšķirība abu saturā – ja ‘Jupiter’ galvenokārt dominēja atšķirīgie ritma zīmējumi un to paģērētā dziesmu stilistika, tad otrajā albuma platē uzsvars likts uz melodiju, ģitāru spēli, piedāvājot varbūt ne tik nopulētu skanējumu kā pirmajā diskā, taču nekautrējoties uzsvērt dziesmu emocionalitāti, ko varētu nosaukt par ‘Mars’ diska dominanti. Variējot no izteiktām “lo-fi” epizodēm (‘Hard To Concentrate’, ‘If’) līdz pat grupas atmiņām par savām patiesajām saknēm (‘Readymade’, ‘So Much I’), otrais ‘Stadium Arcadium’ ir savā skanējumā krietni vien neparedzamāks nekā tā priekšgājējs.

Taču negribētos piekrist dažviet citur lasītajiem vārdiem jaunā albuma sakarā, ka plate tikai iegūtu no iespējas to nedaudz “apgraizīt” un satilpināt vienā diskā. Gluži otrādāk – ja pēc pirmās albumu noklausīšanās reizes gribas norādīt uz konkrētu hītu trūkumu albumā, tad otro reizi urbjoties cauri “Red Hot Chili Peppers” svaigākajam daiļrades auglim kļūst skaidrs, ka teju vai katrai ‘Stadium Arcadium’ dziesmai ir hīta potenciāls. Jautājums tikai – vai klausītājam “aiziet”, ko dziesmas autori ir ar to gribējuši teikt. Jo lai nu kā ‘Stadium Arcadium’ skanējumā nav ne kripatiņas, tad tā ir liekvārdība.

Noklausies:

‘Snow (Hey Oh)’
[audio:RedHotChiliPeppers_SnowHeyOh.mp3]

‘Hard To Concentrate’
[audio:RedHotChiliPeppers_HardToConcentrate.mp3]

‘If’
[audio:RedHotChiliPeppers_If.mp3]