Viena no neapstrīdamām šīsnedēļas aktualitātēm mūzikas pasaulē ir kādreizējās grupas “The Smiths” solista Moriseja jaunākās plates ‘Ringleader Of The Tormentors’ klajā nākšana.
Lieliski apzinoties, ka tā neklājas runāt, savā būtībā Moriseju varētu nosaukt par divkosi – no vienas puses kādreizējais “The Smiths” vokālists kļuvis par otru iecienītāko personāžu ārvalstu tabloīdu slavenību lappusēs (pirmais, vismaz Lielbritānijā, šķiet, uz mūžīgiem laikiem būs Brālis Līams Galahers), kas uzskata par absolūtu nepieciešamību vismaz reizi pāris nedēļās nākt klajā ar ziņu par to, ka kāds viņam nav pa prātam, uzvedas muļķīgi vai vienkārši, pēc Moriseja domām, ir muļķis. No otras puses, nevienam, kas kaut reizi dzirdējis kādu “The Smiths” dziesmu, nav nepieciešams raksturot, cik saldi, optimistiski, nedaudz patosaini, taču visādā ziņā izjusti ir Moriseja skaņdarbi.
Varbūt tāpēc ir tik ļoti žēl, ka pirmais vārds, kas nāk prātā pēc jaunā albuma izbaudīšanas, ir “vienveidība”. Vieni šajā sakarā izsaka pārmetumus ‘Ringleader Of The Tormentors’ producentam, slavenajam Tonijam Viskontī, kas producējis kā “T-Rex”, tā Deivida Bovija un citu ne mazāk slavenu mākslinieku garadarbus. Tiesa, salīdzinājumā ar plates priekšgājēju, 2004.gada ‘You Are The Quarry’, Morisejs jaunajā albumā ieguvis krietni tumsnējāku auru, dziesmām bieži izklausoties pārāk smagnēji, pat samocīti (‘I Just Want To See The Boy Happy’, ‘At Last I Am Born’). Citi savukārt šo pašu raksturiezīmi slavē kā patīkamu pārmaiņu.
Katrā ziņā jāpiekrīt, ka jaunā albuma skanējumu spēcīgi ietekmējusi tā tapšanas vide Itālija – platē vienkopus satilpuši un gana veiksmīgi sadzīvo gan austrumu motīvi disku ievadošajā ‘I Will See You In Far Off Places’, bērnu koru balsis (‘The Father Who Must Be Killed’) un smagāki roka ritmi (‘On The Streets I Ran’), sociāli aktuāli dziesmu teksti (‘I Will See You In Far Off Places’) un Moriseja tradicionālā nostaļģija, kas ieskanas ikvienā mūziķa elpas vilcienā, liekot plati nosaukt par vienu no “cilvēciskākajiem” mūziķa ierakstiem, ja tā iespējams izteikties.
Un tomēr – ar visu minēto mūziķim nav izdevies piepildīt albuma 50 minūtes un reizē panākt klausītājā sāta sajūtu – pēc plates 12 opusiem vien jāparausta plecus – klausīties vēl vai nosaukt ‘Ringleader Of The Tormentors’ par neveiksmi? Kavēšanās atmiņās par pagātni kā tekstuāli, tā muzikāli caurvij plati, kurā iespējams atrast virkni aizraujošu epizožu – piemēru vidū var minēt gan plates radiohītu ‘You Have Killed Me’, gan arī aizraujošo un varbūt nedaudz “pārproducēto” ‘Life Is A Pigsty’, taču neviens no tiem nav pat uz pusi tik ļoti atmiņā paliekošs kā reiz, sensenos laikos skandētais un optimisma pilnais ‘William, It Was Really Nothing!’. Un bez šī optimisma un vienkāršības pat vislieliskākais Moriseja albums atgādinās vien pliekanu pakaļdarinājumu.
Noklausies:
‘Dear God, Please Help Me’
[audio:Morrissey_DearGodPleaseHelpMe.mp3]
‘You Have Killed Me’
[audio:Morrissey_YouHaveKilledMe.mp3]
‘Life Is A Pigsty’
[audio:Morrissey_LifeIsAPigsty.mp3]