Jau gada sākumā slavenās izdevniecības “Real World Records” paspārnē klajā nācis svaigs, pēc skaita, šķiet, devītais somu etnomūzikas grupas “Värttinä” albums ‘Miero’.
Pašmāju klausītājs ar “Värttinä” un tās trim skaļajām balsīm – Suzannu Aho, Marī Kāsinenu un Johannu Virtanenu – jau varēja klātienē iepazīties 2002.gadā, mūsdienu tautas mūzikas festivālā “Vendene” Cēsīs, taču tiem, kas par somu tautas mūziku vēl nezina daudz, grupas “Värttinä” plašais ierakstu katalogs var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu.
Par savdabīgu pārsteigumu var nodēvēt arī kolektīva jaunāko plati ‘Miero’, kas somu valodā’, šķiet, nozīmē ko līdzīgu klaidonim vai izstumtajam. Arī salīdzinājumā ar grupas iepriekšējo gadu veikumiem, jo īpaši ar plates priekšgājēju, 2003.gadā klajā nākušo ‘Iki’, ‘Miero’ ir sava veida “izstumtais” (drīzāk gan izredzētais), jo īpaši tāpēc, ka grupa beidzot izkarojusi ceļu Pītera Geibriela ierakstu izdevniecības “Real World Records” virzienā un nu var lepoties ar raksturīgo krāsu kodu uz diska vāciņa.
Runājot par albuma saturu, jāteic, ka grupai ir izdevies demonstrēt somu tautas mūzikas daudzveidību un spēju transformēties. Ja līdz šim daudziem “Värttinä” raksturojās ar kvalitatīvi izpildītu somu kultūras mantojumu, kas muzikālā ziņā ir gana dzīvespriecīgs un pat vienkāršs, tad ‘Miero’ šos priekšstatus apgāž ar kājām gaisā. Fakts, ka “Värttinä” visu 2005.gadu ir pavadījusi, komponējot dziesmas Tolkīna eposa “Gredzenu pavēlnieks” iestudējumam uz teātra skatuves, ir spēcīgi ietekmējis arī ‘Miero’ saturu – dvēseliski, pat reliģiski teksti un noskaņas šeit mijas ar tumšiem mošķu un raganu apdziedājumiem (“no mana riebuma pil asins, manas sāpes cērt, nolād, mirkst strutās”), arī muzikāli albums vietumis atgādina senu rituālu un procesiju ieskaņojumus vai pat elkdievību apdziedājumus.
Šeit atrodama grupai raksturīgā akordeona spēle, ko vietumis papildina vijoles skaņas un kas kopā ar izteiktu kontrabasa spēli uzskatāms par plates mugurkaulu; ritmiskā ziņā grupa manipulē ar džezroka elementiem, lauztiem ritmiem teju vai katrā plates kompozīcijā, liekot saturiski antīko albumu tajā dzirdamo ritmu kontekstā drīzāk pieskaitīt modernās tautas mūzikas lauciņam.
Taču pats interesantākais šeit ir albuma multikulturālā daba, kas netraucē tā saturā iedziļināties arī cilvēkam, kam somu valoda ir gluži tumša bilde. Albuma producente Aija Pūrtinena, kas pati ir dziedātāja somu kulta grupā “Honey B and the T-Bones” un vienlaikus Helsinku Sibeliusa akadēmijā māca vokāla prasmes, šo “Värttinä” spēju raksturo šādi:
“Klausītājam nav jāsaprot somu valoda; mēs visi esam cilvēki un cilvēku emocijas rodas viņu sirdīs, to zina visi. (..)Es nevēlējos, lai viņu mūzika turpina mūžīgo klišeju, ka somu tautas mūzika ir bezrūpīga un mundra.”
Un tieši tas arī ir izdevies ‘Miero’ 13 skaņdarbos, kuru vienlaikus bailīgā un maģiskā daba vienlaikus spēj gan ieintriģēt, gan arī no pilnīgi cita skatu punkta paraudzīties uz somu un ziemeļvalstu mūzikas kultūru kopumā. Savādi, taču tieši ar sev visneraksturīgāko albumu “Värttinä” iezīmē ļoti konkrētu un, pats svarīgākais, gaidītu pagriezienu savā daiļradē. Augšup.
Noklausies:
‘Riena (Anathema)’
[audio:Varttina_Riena.mp3]
‘Synti (The Sin)’
[audio:Varttina_Synti.mp3]
‘Mustat Kengat (Black shoes)’
[audio:Varttina_MustatKengat.mp3]