Atzīt Šefīldas puišu “Arctic Monkeys” debiju ‘Whatever People Say I Am, That`s What I`m Not’ par šogad līdz šim skaļāko klajā laisto ierakstu un vislielāko furoru sacēlušo albumu būtu daudz ko noklusēt.

Pagājušās nedēļas nogalē Lielbritānijas mūzikas izdevumi vienbalsīgi atreferēja britu singlu un albumu čārta eksperta Genaro Kastaldo prognozi, kas Šefīldas četrotnei solīja ar savu debijas ierakstu pārspēt vai vismaz atkārtot grupas “Oasis” 1994.gadā klajā laistās debijas plates ‘Definitely Maybe’ finanšu rādītājus. “Šādu sabiedrības interesi par kādu jaunu mākslinieku mēs neesam redzējuši kopš “Oasis” ierašanās pirms vairāk nekā 10 gadiem,” – šādi Kastaldo komentējis faktu, ka mūzikas ierakstu veikalu tīkla “HMV” iepriekšpārdošanas rādītāji sola “Arctic Monkeys” pirmajā nedēļā pēc izdošanas sasniegt 200 tūkstošu pārdoto kopiju robežu.

Grupa svētdien ar jaunās plates otro radiosinglu ‘When The Sun Goes Down’ debitējusi britu topa pirmajā pozīcijā, turpinot albuma pirmā radiohīta ‘I Bet You Look Good On The Dancefloor’ pagājušā gada oktobrī iemīto taciņu. Visticamāk varētu uzskaitīt vēl vairākus “nepārprotamus” iemeslus, kamdēļ “Arctic Monkeys” nodēvēt par “nākamo lielo lietu”. Jo īpaši tāpēc, ka grupa savu fanu klāstu savervējusi galvenokārt tikai pateicoties internetā brīvi piedāvātiem dziesmu ierakstiem.

Lai kā arī nebūtu, tomēr jāatzīst, ka, atmetot cilvēka dabā ietilpstošo dabisko kāri pārspīlēt, ‘Whatever People Say I Am, That`s What I`m Not’ panciskais roks (ne gluži pankroks) spēj pārsteigt, piesaistīt sev uzmanību un pavisam noteikti – arī iepatikties. Viss, protams, kā allaž šādās situācijās, kad kāds albums ir ticis izslavēts tik ļoti, ka tā noklausīšanās un sava viedokļa noformulēšana kļūst jau par pienākumu, ir atkarīgs no katra klausītāja gaidām. Ja pirms plates pirmās noklausīšanās galvenais vārds, kurus saistījāt ar “Arctic Monkeys”, bija “Franz Ferdinand” (nez` kāpēc), diez vai ‘Whatever People Say…’ šķitīs pietiekoši aizraujošs. Savukārt ja kāds tā, “starp citu”, būs ieminējies, ka muzikālā ziņā albums apkopo “Sex Pistols”, “Buzzcocks” un varbūt pat “The Kinks” daiļrades pērles, diez vai savās gaidās būsiet vīlies. Kad pēc pirmajām trim albuma izbaudīšanas reizēm uz brīdi apsēdīsieties, lai apkopotu domas un atvilktu elpu pēc trakās informācijas gūzmas, un atzīsiet, ka visam minētajam klāt jāpievieno arī “The Streets” un “The Libertines”, būsiet patiesi laimīgs.

Teikt, ka albums ir straujš, būtu nepateikt neko. Grupas solista Aleksa Tērnera dzeja (jā – dzeja, nevis dziesmu teksti!) var tikt nosaukti par albuma patieso mugurkaulu un tam aptamborētās atsauces uz pankroku, hiphopu un britpopu ir tikai kā gaumīga ilustrācija tekstuāli smagā, iedziļināšanos paģērošā grāmatā. Ar atsaucēm uz Monteki un Kapuleti (‘I Bet You Look Good On The Dancefloor’), Šerloku Holmsu un mobilo telefonu melodijām, kas pēc Aleksa Tērnera domām ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār rodas jaunas grupas un tiek radīta mūzika (‘A Certain Romance’), albums ar katru tā atskaņošanas reizi aizvien dziļāk ievelk savā pasaulē. Sarežģīts? Jā! Uzmācīgs? Varbūt. Neatbilstošs saceltajai “brēkai”? Nekādā ziņā. Vismaz šobrīd, par Lielbritānijas jaunajiem varoņiem nosauktie “Arctic Monkeys” izklausās neapturami.

Noklausies:

‘Mardy Bum’
[audio:ArcticMonkeys_MardyBum.mp3]

‘When The Sun Goes Down’
[audio:ArcticMonkeys_WhenTheSunGoesDown.mp3]

‘From The Ritz To The Rubble’
[audio:ArcticMonkeys_FromTheRitzToTheRubble.mp3]