Savā trešajā studijas ierakstā kādreizējā grupas „Verve” seja un, citējot Krisu Mārtinu, „iespējams, pasaulē labākais dziedātājs” Ričards Eškrofts sev neuzstāda jaunus mērķus un necenšas no jauna radīt velosipēdu, kas vienlaikus kļūst par plates plusu un klupšanas akmeni.

Vieni aizstāvēs britu visnotaļ respektētā dziedoņa talantu, kas, gluži kā ‘Keys To The World’ priekšgājējā, 2002.gadā klajā nākušajā Eškrofta otrajā soloplatē ‘Human Conditions’, arī šeit ir atrodams visā savā godībā un spozmē. Tikmēr citi savukārt aizrādīs, ka, atmetot jaunās plates aktuālos, brīžiem izteikti politiskos (‘Why Not Nothing’) dziesmu tekstus, pāri paliekošais muzikālais materiāls, lai arī kaldināts nu ļoti jau nu izteiktā, „eškroftiskā” manierē, kur netrūkst ne stīgu aranžējumu (‘Music Is Power’), ne arī Lankašīrā dzimušā mūziķa intīmā, personisku uzrunu atgādinošā tembra, neko jaunu un agrāk nedzirdētu Eškrofta kontekstā nepiedāvā.

Albuma ievadskaņdarba, politiskā ‘Why Not Nothing’ pirmajās notīs Eškrofta vokālā ieskanas tāda dusmu, vienaldzības un vīzdegunības sintēze, kuru, šķiet, līdzīgi apspēlē „Sex Pistols” dziesmā ‘Holidays In The Sun’, taču skaņdarbs turpinājumā nonāk strupceļā un uzskatāms par vienu no albuma neveiksmīgākajām epizodēm. Kā saukts šeit nāk palīgā elegantu, trāpīgu stīgu ansambļa iespēļu pārpildītais ‘Music Is Power’, krietni vien atmiņā atsaucot vārdu „Verve”, protams, labā nozīmē. Albuma pirmais radiosingls ‘Break The Night With Colour’ jau nosaukts par Eškrofta gana veiksmīgu mēģinājumu popmūzikas apakškategorijā „stadionu hīti”, kurā pagaidām, šķiet, netraucēti rosās neapsteidzamais Robijs (tas, kurš Viljamss). Salīdzinoši īsā ieraksta (nedaudz pāri 40 minūtēm) vidusdaļā atrodami daži sirsnīgi, silti un patiesību sakot – pat lieliski mīlas eposi, kuru lirika un harmoniju sabalansētā daba liek rasties neizbēgamām asociācijām ar ‘Urban Hymns’ – tieši šeit taču savulaik Eškrofts teju vai līdz perfektumam izkopa savu dziesmu rakstīšanas talantu, kas, par prieku faniem, mūziķi nav pametis.

Dažos vārdos izskrienot cauri albuma skanējumam, noteikti būtu jāpiemin arīdzan tā tituldziesma ‘Keys To The World’, kuras klausīšanās laikā personīgi šo rindu autoram radās pārliecība, ka tas uzskatāms par ‘Check The Meaning’ numur divi. Skanot nedaudz „dilaniskajam” ‘Sweet Brother Malcom’, sevi „piesaka” doma, ka Eškrofta trešais studijas ieraksts par pliekanu noteikti šķitīs nepacietīgākiem klausītājiem, jo albuma izteikti augošā daba pieprasa neskaitāmas tā atskaņošanas reizes, līdz kaut nedaudz top skaidra ierakstā iekodētā autora sāpe. Patiesību sakot, iespējams, tā arī ir ‘Keys To The World’ „atslēga” – nepretenciozs, rimts, nedaudz pašpuicisks (kā jau pats autors) Eškrofta pašportrets mūzikas valodā. Ne vairāk un ne mazāk. Par „atgriešanos” to nenosauksi, taču par patīkamu atkalredzēšanos gan.

Noklausies:

‘Break The Night With Colour’
[audio:RichardAshcroft_BreakTheNightWithColour.mp3]

‘Keys To The World’
[audio:RichardAshcroft_KeysToTheWorld.mp3]

‘Music Is Power’
[audio:RichardAshcroft_MusicIsPower.mp3]