Norfolkas kvartets „The Darkness” arī savā ilgi gaidītajā otrajā studijas platē rotaļājas ar „Queen” un citu rokmūzikas „zelta fondu” daiļradi, aizbildinoties, ka „ir taču arī sliktāki mākslinieki, no kuriem ietekmēties”. Un angļu puišiem šajā ziņā ir pilnīga taisnība.

Nesen kā šķīrušies no sava sākuma sastāva dalībnieka – basista Frenkija Pulēna, „The Darkness”, par spīti šīm pārmaiņām, savā divus gadus (kopš grupas 2003.gada debijas ‘Permission To Land’) gaidītajā otrajā albumā izklausās tikpat spēcīgi kā allaž. Vieglāk būtu vienkārši piebilst, ka ‘One Way Ticket To Hell And Back’ sākas tur, kur beidzās ‘Permission To Land’, taču, godīgi sakot, prieks par lieliski veidoto, dažādo un gana interesanto albumu neļauj būt tik strupam.

Albumu ievada tā pirmais radiosingls – albuma tituldziesma, un – jā! – nu mēs visi varam patiešām dzirdēt to, par ko britu tabloīdi „cēla brēku” jau pirms laba laika. Proti, pēc visai divdomīga pāna flautas ievada skaļruņus piepilda skaņa, kas atgādina (labāk paliksim pie „ir”) kokaīna šņaukšana. Turpinot līdzīgā manierē, seko klasiskās roka tradīcijās ieturētais ‘Knockers’, kuram cauri skanošā, ļoti attālā līdzība ar „Status Quo” tipa ritmiem raisa sejā smaidu, taču, pateicoties Džastina Hokinsa hiper-falsetam, pat šādā pavadījumā nav iespējams nosēdēt mierīgi.

Godīgi sakot, albumu nostādot blakus tā priekšgājējam, kļūst jo spilgti redzams, ka šībrīža „The Darkness”, kuriem, paredzu, tiks pārmesta sev raksturīgās hiperaktivitātes zaudēšana, savā otrajā ierakstā ir mēģinājuši cik vien iespējams saprātīgi informēt savu klausītāju, ka grupas plānos ietilpst ilgāka uzkavēšanās uz mūzikas pasaules skatuves, līdz ar to izklausoties nedaudz „klasiskāki” nekā iepriekš. Ja pirmās grupas plates sakarā recenzijās tika piesaukti tādi vārdi kā „Kiss” vai „Judas Priest”, tad, piemēram, ‘Seemed Like A Good Idea At The Time’ ir tipisks „Meat Loaf” stila opuss.

‘Is It Just Me’, konkrētāk – tā daudzbalsīgais piedziedājums, ir, šķiet, tā albuma epizode, kurā „The Darkness” atrodas vistuvāk jau piesauktajiem „Queen”. Un – ticiet vai nē – tas šoreiz ir uztverams kā kompliments un nevis kā klasisks mūzikas kritiķu stila nopēlums par ietekmēšanos no lietām, kuras būtu jāatstāj mierā. Taču albuma neapšaubāmi augstāko pozīciju sasniedz dziesma ‘Hazel Eyes’, kuras ievadā dzirdamais Džastina brāļa Dena ģitāras solo pilnīgi noteikti ir tapis gan kokaīna, gan Braiena Meja mūzikas klātbūtnē. Turpinājuma uzvarošais solo atklāj gan īru bombardes, armijas bungu rībināta marša skaņas un jau teju vai nedabīgi augsto solodziedājumu no Džastina puses, kas pāraug skaņdarbā, kas ir veidots tā, lai tā pavadījumā nelēkāt nebūtu fiziski iespējams! Ja meklējat melodiju, kurai skanot rokas un kājas vicinot lēkāt ap eglīti (pie velna visas klusās naktis!), tad šī varētu būt īstā! Kaimiņi ar jums nerunās visu nākošo gadu…

Patiesību sakot, līdzīgi vārdi būtu adresējami arī visa ‘One Way Ticket To Hell And Back’ virzienā, kuru klausoties neizbēgami nāk prātā frāze no filmas ‘Love Actually’: „don`t use drugs, kids. Become a popstar and they`ll give you them for free!”. Jo ja arī ‘One Way Ticket To Hell And Back’ kļūs par šo Ziemassvētku pirktāko albumu, tad tikai tāpēc, ka visi cilvēki vēlas „sniega pilnus” svētkus. Un vizuāli attāli sniegam līdzīgā viela no ieraksta 35 minūtēm staro pārpārēm…

Noklausies:

‘One Way Ticket To Hell (And Back)’
[audio:TheDarkness_OneWayTicketToHellAndBack.mp3]

‘Hazel Eyes’
[audio:TheDarkness_HazelEyes.mp3]

‘English Country Garden’
[audio:TheDarkness_EnglishCountryGarden.mp3]